Mūsdienās, kad tehniskās iespējas ļauj iegūt īstenības dokumentālu fiksāciju tik atvieglotā un plaši pielietojamā veidā, tēla nozīme ir saglabājusies. Attēls, kurā ir apzināti vai neapzināti ietvertas norādes uz kādu tēlu, būs kopumā veiksmīgāks un laika nozīmē vērtīgāks kā tas, kurā šādu norāžu ir maz vai tās attiecas uz šaurāku publikas daļu. Tas ir būtiski gan reklāmas un citā fotogrāfijā, kas ir tendētas uz peļņas gūšanu, gan arī autora paša privātas
kolekcijas veidošanā.
kolekcijas veidošanā.
Dokuments ir rakstiska vai vizuāla objektīvas īstenības fiksācija, ko var izmantot kā tās liecību. Jebkuru attēlu var uzskatīt par dokumentu, jo jebkuram attēlam, gan digitālam, gan drukātam vai savādāk pārvērstam taustāmā formā, ir noticis fiksācijas process. Dokumentālajā fotogrāfijā šāda fiksācija parasti notiek no novērotāja pozīcijas, neiejaucoties sižetā, piemēram, reportāža no notikuma vietas, arhitektūras un ainavu fotogrāfija. Taču fotogrāfijai ir arī dekoratīvais un emocionālais aspekts, kas atļauj plašas autora iejaukšanās iespējas sižetā, joprojām saglabājot dokumentalitāti. Pat tad, ja attēlā nav saskatāmas nekādas atsauces uz laiku, telpu, personām vai notikumiem, tajā ir fiksēts autora viedoklis, domas, iztēle vai cita psiholoģisku procesu rezultātā radusies personīgā īstenība. Šajā gadījumā ir svarīgi definēt, kas tiek dokumentēts - objektīvā īstenība vai autora attieksme pret to. Otrajā gadījumā var būt ļoti lielas atkāpes no standarta dokumenta izpratnes. Piemēram, nofotografēts izsists stikls var demonstrēt autora attieksmi pret kādu publisku pasākumu, kura kopējā nostāja varētu būt miermīlīga, taču autors vēlas attēlot šī pasākuma blakusefektus.
Tāpat jebkurā attēlā ir saskatāms tēls. Tas var būt plašs un uztverams lielai sabiedrības grupai vai tikai vienam indivīdam, taču nevar noliegt tā esamību. Tēls ir objektīvās īstenības atspoguļojums subjekta apziņā, psiholoģisku procesu rezultātā veidojusies papildu informācija, un tās veidošanās process ir kopīgs dažādas informācijas (ne tikai fotogrāfiju un vizuālo elementu) uztverei un apstrādei cilvēka apziņā. Šo jomu pēta psiholoģija. Subjekts var būt gan katrs indivīds atsevišķi, gan sabiedrība kopumā. Šis atspoguļojums veidojas un mainās gan īslaicīga, gan ilglaicīga procesa gaitā starp attēlu un skatītāju.
Atspoguļojuma veidošanos varētu sadalīt 3 soļos.
Pirmajos divos soļos iegūtais atspoguļojums ir šaurāks, jo tas ir veidojies konkrētā indivīda apziņā. Protams, to ir ietekmējusi šīs personas domāšana, kas ir veidojusies sabiedrisku un vēsturisku procesu gaitā, kā arī kolektīvā zemapziņa, kas ir kopīga visai sabiedrībai vai kādai tās daļai, taču būtisku lomu spēlē konkrētās personas pieredze, kas var atšķirties no apkārtējo pieredzes. Piemēram, ja cilvēkam ir bijis kāds patīkams notikums pagātnē, tad attēlus, kas kādā veidā saistās ar šo notikumu (piemēram, krāsa, kāds attēlotais elements, noskaņa) viņš uztvers pozitīvi, pat ja kopējā sabiedrības nostāja varētu būt negatīva. Šajā gadījumā veidojas pozitīvs tēls, taču tas ir šaurs, jo aptver tikai viena vai dažu indivīdu
izpratni.
Trešā solī veidojas plašāks tēls, jo tas parasti aptver plašāka mēroga notikumus un sabiedriskās domas izmaiņas ilgstošā laika posmā. Piemēram, kara fotogrāfijas, praktiski visu skatītāju apziņā sasauksies ar dažādām kara norisēm, kam kopumā ir negatīvs iespaids.
Tēlus, kas veidojas fotogrāfijā, var iedalīt 2 lielās daļās - laikam piesaistītajos un laikam nepiesaistītajos tēlos. Laikam piesaistītie tēli ir saistīti ar kādiem konkrētiem pagātnes notikumiem (piemēram, barikādes) vai laikmetu kopumā (piemēram, 20. gadsimta sākums). Laikam nepiesaistītie tēli ir saistīti ar tādiem jēdzieniem, ko laiks būtiski neietekmē (piemēram, māte un bērns, konflikts, brīvība).
Kurā brīdī fotogrāfijā rodas tēls? Tēls fotogrāfijā rodas attēla - skatītāja saskarsmes brīdī, kad skatītājs aplūko, analizē un rada savu viedokli par attēlu. Neatkarīgi no tā, vai tas ir publiski pausts vai personīgs, tēls ir radies. Darba tapšanas procesā (autors - attēls) autors vai nu nemaz nedomā par tēlu vai izmanto zināšanas, taču tēls vēl nav radies.
Tēls var tikt radīts neapzināti. Protams, nevar noliegt zemapziņas ietekmi uz jebkuru cilvēka darbību (brīdi, kurā nospiest slēdzi, arī var ietekmēt zemapziņa vai instinkti, pat ja tas ir tikai reflekss), taču apzināti autors var nedomāt par tēla veidošanu. Fiksējot kādu norisi, autora nolūks var būt tikai dokumentāls, taču viņš nevar ietekmēt procesus, kas notiek pēc attēlu aplūkošanas. Ja attēli spēj sasaukties ar skatītāja pieredzi un domāšanu, tad var rasties tēls, kas var papildināt autora ieceri vai oponēt tai, radot attēliem citu kvalitāti un nozīmi.
Lai izvairītos no tēla rašanās, attēlus nedrīkstētu ne publiski rādīt, ne ļaut sev vai citiem aplūkot, taču tas ir pretrunā ar pašu fotogrāfijas fiksēšanas jēgu, tāpēc varam uzskatīt, ka tēla veidošanās fotogrāfijā ir neizbēgams process. Objektīvās realitātes fiksācija neizslēdz tēla esamību un otrādi.
Neapzināti tēls veidojas arī laika gaitā. Piemēram, attēli, kas uzņemti fotogrāfijas pirmsākumos, mūsdienās ir ieguvuši laikmeta tēlu. Jebkura laikam piesaistīta fotogrāfija šādu tēlu iegūst, pat ja ir tikai nelielas norādes uz laika periodu (apģērbs, celtnes, iekārtas u.c.). Šāds fakts ir būtisks iemesls, lai saglabātu fotogrāfijas, kas šobrīd šķiet vairāk fakta fiksācija, nekā tēls, jo ja šobrīd šis laikmeta tēls nešķiet tik nozīmīgs, jo tas ir visuresošs, tad pēc desmit, piecdesmit vai simts gadiem tas iegūs spēcīgāku nozīmi pār dokumentu.
Mūsdienās ir diezgan populāri veidot savus personīgos projektus, kur tiek fiksēta apkārtējā vide (piemēram, R. Hofmanis, A. Balčus u.c.). Katrai kolekcijai ir arī vienojošs koncepts, ko autors ir vēlējies pārvērst par tēlu, taču ne vienmēr tas izdodas veiksmīgi, jo svarīgi ir ne tikai autora iecere, bet arī tas, kā viņš to spēj pasniegt, lai rosinātu skatītājā pareizas asociācijas. Taču nenoliedzami šīs kolekcijas, ja tiks saglabātas, laika gaitā iegūs savu laikmeta tēla vērtību.
Lai apzināti radītu tēlu, autoram ir jāpielieto zināšanas par skatītāju. Tāpat kā reklāmas biznesā ir labi jāpazīst mērķauditorija, lai izveidotu uzrunājošu reklāmas materiālu, tāpat fotogrāfijā ir jāzina, kas šos attēlus aplūkos un kādas asociācijas varētu rasties. Protams, autors nevar ietekmēt un paredzēt katra indivīda pieredzes atstāto efektu, tāpēc šīs zināšanas ir par sabiedrību vai cilvēku grupu kopumā, par kolektīvo zemapziņu, stereotipiem un kopējo nostāju. Veidot fotogrāfiju, kas rada tēlu, ir vieglāk, ja autors pats ir no attiecīgās sabiedrības vai grupas, jo tad ir daudz labāk saprotama skatītāju domāšana. Piemēram, latvietim taisīt darbus latviešu auditorijai ir daudz vieglāk kā kādai Āzijas sabiedrībai, jo atšķiras ne tikai ģeogrāfiskais novietojums, klimats, vēsturiskie notikumi, bet arī sabiedrības standarti, stereotipi un prioritātes. Kā piemērs varētu būt veidot attēlu/-us par Uzvaras parku. Latviešu auditorijai rastos gluži cits tēls, nekā krievvalodīgajai sabiedrības daļai, lai arī visi dzīvo Latvijā un tos ietekmē vienādi sabiedriskie procesi, tomēr atšķiras informācijas telpas un mentalitāte.
Kā piemērs apzinātai laikmeta tēla veidošanai ir projekts "Latvietis 21". Projektā fiksētais katrs cilvēks vai cilvēku grupa var atspoguļot kādu tēlu, taču visa kolekcija kopumā ir apzināta laikmeta tēla veidošana, kas savu vērtību palielinās laika gaitā.
Apzināta tēla veidošana ir manipulācija ar skatītāju. Autors cenšas izmantot tādus paņēmienus, kas virzītu skatītāju uz noteiktu tēlu. Šajā gadījumā tie ir gan dažādi kompozīcijas paņēmieni, gan tehniskie paņēmieni.
Tālāk aplūkotie paņēmieni ir universāli un neatkarīgi no fotografējamā sižeta. Tie iedarbojas uz cilvēka uztveri, kas ir kopīga, neatkarīgi no tautības un citiem aspektiem. Tos var droši izmantot, lai rosinātu un virzītu skatītāju uz konkrētu tēlu. Tie darbojas arī tad, ja autors tos nav apzināti izmantojis.
Apzinātas tēla veidošanas paņēmieni.
Elementu izvēle un iekļaušana
Fotogrāfija ir tas mākslas veids, kurā var ātri un vienkārši gan tīši, gan netīši attēlā iekļaut dažādus elementus.
Dokumentālajā foto (piemēram, norises fiksācija) ir būtiski vērot norisi un izvēlēties, kuri elementi ir svarīgi, kuri nē. Neiejaucoties sižetā, fotogrāfam ir jāmāk tā ieraudzīt un kadrēt attēlu, lai lieki objekti netraucētu tēla uztveri un nenovirzītu to nevēlamā gultnē. Piemēram, lai parādītu pūli, jāizvairās no tukšu vietu fotografēšanas, vai lai parādītu interesi, neiekļaut garlaikotu seju.
Inscenētājā fotogrāfijā autors pats var pievienot vai noņemt elementus, kas tiks attēloti fotogrāfijā. Šeit autors pats izvēlas elementus un to novietojumu, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādu tēlu autors ir iecerējis. Piemēram, veidojot retro portretu, neiekļaut kādu mūsdienīgu pulksteni.
Arī elementu daudzums ietekmē tēla veidošanos. Jo vairāk ir elementu, jo plašākas iespējas daudzveidīgāku tēlu radīšanai. Taču jāņem vērā arī tas, ka katrs papildu elements var tēlu gan paspilgtināt, gan nomākt, radot pretrunas. Ja autora iecere ir konkrēts tēls, tad ir jāizvairās no šādām situācijām un veiksmīgāks varētu būt risinājums, kurā ir mazāk elementu. Savukārt, lai radītu dažādus iespaidus un raisītu diskusiju, vai arī liktu skatītājam apšaubīt pašam sevi, autors var tīši iekļaut dažādus pretrunīgus elementus, kas katrs veido savu tēlu.
Elementu izvēle un iekļaušana kadrā var būtiski atsaukties uz laikam piesaistītu tēlu veidošanu.
Elementu sakārtošana
Kompozīcijas paņēmienu izmantošana nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tēla veidošanai. Ja kāds saka, ka tas ir kadra sakārtošanai, arī tas ir tēla veidošanai, jo kadra sakārtošana ir tēla veidošanas nosacījums. Tāpat arī lasāmība ir tēla veidošanas nosacījums. Kompozīcijas paņēmieni ietver gan "pareizas" kompozīcijas veidošanu, gan tīšu ignorēšanu, jo katrs paņēmiens rada noteiktu efektu, kas var paspilgtināt vai nomākt tēlu, vai ievirzīt to noteiktā gultnē. Piemēram, balansa ievērošana un zelta griezumi rada miera, sakārtotības un harmonijas iespaidu vairāk kā šo paņēmienu ignorēšana.
Ar kompozīcijas palīdzību tiek sakārtoti elementi, vienu elementu novietojot tā, lai tas tiek pamanīts pirmais, tikai pēc tam novirzot skatienu uz otru. Tādā veidā autors elementiem nosaka prioritātes un to savstarpējās attiecības. Ja vien skatītājam nav ļoti spēcīgs pretarguments, tas šo attēlu tādā secībā arī uztvers. Piemēram, attēlā zelta griezuma krustpunktā un asumā ir redzams putns, kura skatiena vektors noved pie aizmugurējā plānā ievērojami mazāku un fokusā neesošu kaķi. Šajā gadījumā tiek radīts cits tēls (upura, vajāšanas, trauksmes), nekā tad, ja tos pašus elementus novietotu tajās pašās pozīcijās, tikai otrādi (mednieks, guvums).
Veidojot attēla kompozīciju, ir jāņem vērā veids, kādā cilvēks uztver attēlu. Tas notiek līdzīgi kā lasot tekstu - no kreisās uz labo un no augšas uz leju. Zemapziņā skatītājs uztver dažādas ziņas, ko varbūt nespēj paskaidrot vārdiem, taču tās ietekmē viņa spriedumu par attēlu. Piemēram, visdabiskākā un komfortablākā kustības diagonāle ir no kreisā augšējā uz labo apakšējo stūri. Jebkura cita diagonāle skatītāja apziņā var šķist mazāk aktīva, ja ir runa par elementu kustību. Tāpat arī profila portrets ar skatienu no labās uz kreiso pusi tiek atzīts par skatīšanos pagātnē, savukārt otrs virziens šķiet daudz pieņemamāks. Lai arī attēla uztveres īpatnības tiešā veidā ietekmē arī fotogrāfiju, ar to nodarbojas citas jomas.
Kompozīcijas paņēmienu izmantošana dod mazāku iespaidu uz laikam piesaistīto tēlu veidošanu kā elementu izvēle, taču tie būtiski ietekmē tāda tēla veidošanu, kas balstās uz sabiedrības priekšstatiem un stereotipiem.
Tehniskie paņēmieni
Fotogrāfijā bez fiksēšanas fakta ir arī dažādi paņēmieni, kas var tikt izmantoti tēla veidošanai. Dokumentālajai fotogrāfijai pietiek ar pareizas ekspozīcijas izmantošanu, taču tēla paspilgtināšanai var no tā atkāpties vai izmantot vēl citus paņēmienus. Piemēram, tīši izmantojot nepareizu ekspozīciju un attēlojot konkrēto sižetu tumšākā tonalitātē, var tikt iegūts dramatisma, skumju vai noslēpumainības efekts.
Dažādi citi tehniskie paņēmieni ietver dažādas fokusa attāluma optikas izmantošanu, asuma dziļuma maiņas, fokusa punkta izmaiņu, slēdža ātruma un kustības "sasaldēšanas" vai izpludināšanas iespējas, dažādus filtrus, apgaismošanas iespējas un citus paņēmienus. Piemēram, lai radītu lielāku kustības efektu, iespējams izmantot lielāku slēdža ilgumu.
Tehnisko paņēmienu izmantošana mazāk ietekmē laikam piesaistīto tēlu veidošanu, bet sniedz lielu iespaidu uz ārpus laika esošajiem tēliem.
Secinājumi
Jebkura fotogrāfija ir reizē dokuments un tēls. Bieži vien nav iespējams pateikt, kas attēlā ir noteicošais, jo pat tad, ja netiek fiksēta visai sabiedrībai zināma objektīvā realitāte, tiek fiksēts autora viedoklis vai iztēle. Noliedzot, ka tas nav dokuments, var aizvainot autoru. Tāpat noliedzot, ka attēlā nav tēla, var tikt aizvainots skatītājs, jo tēls veidojas brīdī, kad skatītājs aplūko fotogrāfiju.
Tēla veidošanās ir neizbēgams process, bet tā rezultātu autoram ir iespējams ietekmēt, pielietojot dažādus paņēmienus, kas ir raksturīgi jebkāda attēla veidošanā un arī tieši fotogrāfijai specifiski. Ja autora nodoms ir virzīt skatītāju kāda tēla virzienā, tad ar "pliku" fakta fiksāciju var nepietikt, ir jāzina potenciālā auditorija un jāizmanto dažādi apskatītie paņēmieni.
Tāpat jebkurā attēlā ir saskatāms tēls. Tas var būt plašs un uztverams lielai sabiedrības grupai vai tikai vienam indivīdam, taču nevar noliegt tā esamību. Tēls ir objektīvās īstenības atspoguļojums subjekta apziņā, psiholoģisku procesu rezultātā veidojusies papildu informācija, un tās veidošanās process ir kopīgs dažādas informācijas (ne tikai fotogrāfiju un vizuālo elementu) uztverei un apstrādei cilvēka apziņā. Šo jomu pēta psiholoģija. Subjekts var būt gan katrs indivīds atsevišķi, gan sabiedrība kopumā. Šis atspoguļojums veidojas un mainās gan īslaicīga, gan ilglaicīga procesa gaitā starp attēlu un skatītāju.
Atspoguļojuma veidošanos varētu sadalīt 3 soļos.
- 1. solis sastāv no attēla uztveršanas ar maņu orgāniem, atpazīšanas un pirmo asociāciju veidošanas sekundes daļu laikā. Šajā gadījumā spēcīgi darbojas zemapziņa, nosakot pirmos iespaidus, vai attēls skatītājam patīk vai nē.
- 2. solis - pēc pirmajiem iespaidiem tiek pievienota racionālā domāšana un attēls tiek analizēts, aplūkojot sīkākas detaļas. Kognitīvās domāšanas rezultātā sākotnējais iespaids tiek papildināts ar spriedumu. Daļā gadījumu pēc ilglaicīgākas attēla aplūkošanas spriešanas rezultātā atspoguļojums var tikt mainīts, taču pirmajam iespaidam ir un paliek nozīmīga loma.
- 3. solis ir ilglaicīgs, tas nosaka, kāds atspoguļojums veidosies ilgākā laika periodā (mēnešu, gadu, gadsimtu) un ir būtiski atkarīgs no apkārtējās sabiedrības un tās kopējās domāšanas attīstības. Piemēram, pēc kādu notikumu notikšanas attēls, kas ir uzņemts pirms tam, var iegūt pavisam citu nozīmi.
Pirmajos divos soļos iegūtais atspoguļojums ir šaurāks, jo tas ir veidojies konkrētā indivīda apziņā. Protams, to ir ietekmējusi šīs personas domāšana, kas ir veidojusies sabiedrisku un vēsturisku procesu gaitā, kā arī kolektīvā zemapziņa, kas ir kopīga visai sabiedrībai vai kādai tās daļai, taču būtisku lomu spēlē konkrētās personas pieredze, kas var atšķirties no apkārtējo pieredzes. Piemēram, ja cilvēkam ir bijis kāds patīkams notikums pagātnē, tad attēlus, kas kādā veidā saistās ar šo notikumu (piemēram, krāsa, kāds attēlotais elements, noskaņa) viņš uztvers pozitīvi, pat ja kopējā sabiedrības nostāja varētu būt negatīva. Šajā gadījumā veidojas pozitīvs tēls, taču tas ir šaurs, jo aptver tikai viena vai dažu indivīdu
izpratni.
Trešā solī veidojas plašāks tēls, jo tas parasti aptver plašāka mēroga notikumus un sabiedriskās domas izmaiņas ilgstošā laika posmā. Piemēram, kara fotogrāfijas, praktiski visu skatītāju apziņā sasauksies ar dažādām kara norisēm, kam kopumā ir negatīvs iespaids.
Tēlus, kas veidojas fotogrāfijā, var iedalīt 2 lielās daļās - laikam piesaistītajos un laikam nepiesaistītajos tēlos. Laikam piesaistītie tēli ir saistīti ar kādiem konkrētiem pagātnes notikumiem (piemēram, barikādes) vai laikmetu kopumā (piemēram, 20. gadsimta sākums). Laikam nepiesaistītie tēli ir saistīti ar tādiem jēdzieniem, ko laiks būtiski neietekmē (piemēram, māte un bērns, konflikts, brīvība).
Kurā brīdī fotogrāfijā rodas tēls? Tēls fotogrāfijā rodas attēla - skatītāja saskarsmes brīdī, kad skatītājs aplūko, analizē un rada savu viedokli par attēlu. Neatkarīgi no tā, vai tas ir publiski pausts vai personīgs, tēls ir radies. Darba tapšanas procesā (autors - attēls) autors vai nu nemaz nedomā par tēlu vai izmanto zināšanas, taču tēls vēl nav radies.
Tēls var tikt radīts neapzināti. Protams, nevar noliegt zemapziņas ietekmi uz jebkuru cilvēka darbību (brīdi, kurā nospiest slēdzi, arī var ietekmēt zemapziņa vai instinkti, pat ja tas ir tikai reflekss), taču apzināti autors var nedomāt par tēla veidošanu. Fiksējot kādu norisi, autora nolūks var būt tikai dokumentāls, taču viņš nevar ietekmēt procesus, kas notiek pēc attēlu aplūkošanas. Ja attēli spēj sasaukties ar skatītāja pieredzi un domāšanu, tad var rasties tēls, kas var papildināt autora ieceri vai oponēt tai, radot attēliem citu kvalitāti un nozīmi.
Lai izvairītos no tēla rašanās, attēlus nedrīkstētu ne publiski rādīt, ne ļaut sev vai citiem aplūkot, taču tas ir pretrunā ar pašu fotogrāfijas fiksēšanas jēgu, tāpēc varam uzskatīt, ka tēla veidošanās fotogrāfijā ir neizbēgams process. Objektīvās realitātes fiksācija neizslēdz tēla esamību un otrādi.
Neapzināti tēls veidojas arī laika gaitā. Piemēram, attēli, kas uzņemti fotogrāfijas pirmsākumos, mūsdienās ir ieguvuši laikmeta tēlu. Jebkura laikam piesaistīta fotogrāfija šādu tēlu iegūst, pat ja ir tikai nelielas norādes uz laika periodu (apģērbs, celtnes, iekārtas u.c.). Šāds fakts ir būtisks iemesls, lai saglabātu fotogrāfijas, kas šobrīd šķiet vairāk fakta fiksācija, nekā tēls, jo ja šobrīd šis laikmeta tēls nešķiet tik nozīmīgs, jo tas ir visuresošs, tad pēc desmit, piecdesmit vai simts gadiem tas iegūs spēcīgāku nozīmi pār dokumentu.
Mūsdienās ir diezgan populāri veidot savus personīgos projektus, kur tiek fiksēta apkārtējā vide (piemēram, R. Hofmanis, A. Balčus u.c.). Katrai kolekcijai ir arī vienojošs koncepts, ko autors ir vēlējies pārvērst par tēlu, taču ne vienmēr tas izdodas veiksmīgi, jo svarīgi ir ne tikai autora iecere, bet arī tas, kā viņš to spēj pasniegt, lai rosinātu skatītājā pareizas asociācijas. Taču nenoliedzami šīs kolekcijas, ja tiks saglabātas, laika gaitā iegūs savu laikmeta tēla vērtību.
Lai apzināti radītu tēlu, autoram ir jāpielieto zināšanas par skatītāju. Tāpat kā reklāmas biznesā ir labi jāpazīst mērķauditorija, lai izveidotu uzrunājošu reklāmas materiālu, tāpat fotogrāfijā ir jāzina, kas šos attēlus aplūkos un kādas asociācijas varētu rasties. Protams, autors nevar ietekmēt un paredzēt katra indivīda pieredzes atstāto efektu, tāpēc šīs zināšanas ir par sabiedrību vai cilvēku grupu kopumā, par kolektīvo zemapziņu, stereotipiem un kopējo nostāju. Veidot fotogrāfiju, kas rada tēlu, ir vieglāk, ja autors pats ir no attiecīgās sabiedrības vai grupas, jo tad ir daudz labāk saprotama skatītāju domāšana. Piemēram, latvietim taisīt darbus latviešu auditorijai ir daudz vieglāk kā kādai Āzijas sabiedrībai, jo atšķiras ne tikai ģeogrāfiskais novietojums, klimats, vēsturiskie notikumi, bet arī sabiedrības standarti, stereotipi un prioritātes. Kā piemērs varētu būt veidot attēlu/-us par Uzvaras parku. Latviešu auditorijai rastos gluži cits tēls, nekā krievvalodīgajai sabiedrības daļai, lai arī visi dzīvo Latvijā un tos ietekmē vienādi sabiedriskie procesi, tomēr atšķiras informācijas telpas un mentalitāte.
Kā piemērs apzinātai laikmeta tēla veidošanai ir projekts "Latvietis 21". Projektā fiksētais katrs cilvēks vai cilvēku grupa var atspoguļot kādu tēlu, taču visa kolekcija kopumā ir apzināta laikmeta tēla veidošana, kas savu vērtību palielinās laika gaitā.
Apzināta tēla veidošana ir manipulācija ar skatītāju. Autors cenšas izmantot tādus paņēmienus, kas virzītu skatītāju uz noteiktu tēlu. Šajā gadījumā tie ir gan dažādi kompozīcijas paņēmieni, gan tehniskie paņēmieni.
Tālāk aplūkotie paņēmieni ir universāli un neatkarīgi no fotografējamā sižeta. Tie iedarbojas uz cilvēka uztveri, kas ir kopīga, neatkarīgi no tautības un citiem aspektiem. Tos var droši izmantot, lai rosinātu un virzītu skatītāju uz konkrētu tēlu. Tie darbojas arī tad, ja autors tos nav apzināti izmantojis.
Apzinātas tēla veidošanas paņēmieni.
Elementu izvēle un iekļaušana
Fotogrāfija ir tas mākslas veids, kurā var ātri un vienkārši gan tīši, gan netīši attēlā iekļaut dažādus elementus.
Dokumentālajā foto (piemēram, norises fiksācija) ir būtiski vērot norisi un izvēlēties, kuri elementi ir svarīgi, kuri nē. Neiejaucoties sižetā, fotogrāfam ir jāmāk tā ieraudzīt un kadrēt attēlu, lai lieki objekti netraucētu tēla uztveri un nenovirzītu to nevēlamā gultnē. Piemēram, lai parādītu pūli, jāizvairās no tukšu vietu fotografēšanas, vai lai parādītu interesi, neiekļaut garlaikotu seju.
Inscenētājā fotogrāfijā autors pats var pievienot vai noņemt elementus, kas tiks attēloti fotogrāfijā. Šeit autors pats izvēlas elementus un to novietojumu, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādu tēlu autors ir iecerējis. Piemēram, veidojot retro portretu, neiekļaut kādu mūsdienīgu pulksteni.
Arī elementu daudzums ietekmē tēla veidošanos. Jo vairāk ir elementu, jo plašākas iespējas daudzveidīgāku tēlu radīšanai. Taču jāņem vērā arī tas, ka katrs papildu elements var tēlu gan paspilgtināt, gan nomākt, radot pretrunas. Ja autora iecere ir konkrēts tēls, tad ir jāizvairās no šādām situācijām un veiksmīgāks varētu būt risinājums, kurā ir mazāk elementu. Savukārt, lai radītu dažādus iespaidus un raisītu diskusiju, vai arī liktu skatītājam apšaubīt pašam sevi, autors var tīši iekļaut dažādus pretrunīgus elementus, kas katrs veido savu tēlu.
Elementu izvēle un iekļaušana kadrā var būtiski atsaukties uz laikam piesaistītu tēlu veidošanu.
Elementu sakārtošana
Kompozīcijas paņēmienu izmantošana nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tēla veidošanai. Ja kāds saka, ka tas ir kadra sakārtošanai, arī tas ir tēla veidošanai, jo kadra sakārtošana ir tēla veidošanas nosacījums. Tāpat arī lasāmība ir tēla veidošanas nosacījums. Kompozīcijas paņēmieni ietver gan "pareizas" kompozīcijas veidošanu, gan tīšu ignorēšanu, jo katrs paņēmiens rada noteiktu efektu, kas var paspilgtināt vai nomākt tēlu, vai ievirzīt to noteiktā gultnē. Piemēram, balansa ievērošana un zelta griezumi rada miera, sakārtotības un harmonijas iespaidu vairāk kā šo paņēmienu ignorēšana.
Ar kompozīcijas palīdzību tiek sakārtoti elementi, vienu elementu novietojot tā, lai tas tiek pamanīts pirmais, tikai pēc tam novirzot skatienu uz otru. Tādā veidā autors elementiem nosaka prioritātes un to savstarpējās attiecības. Ja vien skatītājam nav ļoti spēcīgs pretarguments, tas šo attēlu tādā secībā arī uztvers. Piemēram, attēlā zelta griezuma krustpunktā un asumā ir redzams putns, kura skatiena vektors noved pie aizmugurējā plānā ievērojami mazāku un fokusā neesošu kaķi. Šajā gadījumā tiek radīts cits tēls (upura, vajāšanas, trauksmes), nekā tad, ja tos pašus elementus novietotu tajās pašās pozīcijās, tikai otrādi (mednieks, guvums).
Veidojot attēla kompozīciju, ir jāņem vērā veids, kādā cilvēks uztver attēlu. Tas notiek līdzīgi kā lasot tekstu - no kreisās uz labo un no augšas uz leju. Zemapziņā skatītājs uztver dažādas ziņas, ko varbūt nespēj paskaidrot vārdiem, taču tās ietekmē viņa spriedumu par attēlu. Piemēram, visdabiskākā un komfortablākā kustības diagonāle ir no kreisā augšējā uz labo apakšējo stūri. Jebkura cita diagonāle skatītāja apziņā var šķist mazāk aktīva, ja ir runa par elementu kustību. Tāpat arī profila portrets ar skatienu no labās uz kreiso pusi tiek atzīts par skatīšanos pagātnē, savukārt otrs virziens šķiet daudz pieņemamāks. Lai arī attēla uztveres īpatnības tiešā veidā ietekmē arī fotogrāfiju, ar to nodarbojas citas jomas.
Kompozīcijas paņēmienu izmantošana dod mazāku iespaidu uz laikam piesaistīto tēlu veidošanu kā elementu izvēle, taču tie būtiski ietekmē tāda tēla veidošanu, kas balstās uz sabiedrības priekšstatiem un stereotipiem.
Tehniskie paņēmieni
Fotogrāfijā bez fiksēšanas fakta ir arī dažādi paņēmieni, kas var tikt izmantoti tēla veidošanai. Dokumentālajai fotogrāfijai pietiek ar pareizas ekspozīcijas izmantošanu, taču tēla paspilgtināšanai var no tā atkāpties vai izmantot vēl citus paņēmienus. Piemēram, tīši izmantojot nepareizu ekspozīciju un attēlojot konkrēto sižetu tumšākā tonalitātē, var tikt iegūts dramatisma, skumju vai noslēpumainības efekts.
Dažādi citi tehniskie paņēmieni ietver dažādas fokusa attāluma optikas izmantošanu, asuma dziļuma maiņas, fokusa punkta izmaiņu, slēdža ātruma un kustības "sasaldēšanas" vai izpludināšanas iespējas, dažādus filtrus, apgaismošanas iespējas un citus paņēmienus. Piemēram, lai radītu lielāku kustības efektu, iespējams izmantot lielāku slēdža ilgumu.
Tehnisko paņēmienu izmantošana mazāk ietekmē laikam piesaistīto tēlu veidošanu, bet sniedz lielu iespaidu uz ārpus laika esošajiem tēliem.
Secinājumi
Jebkura fotogrāfija ir reizē dokuments un tēls. Bieži vien nav iespējams pateikt, kas attēlā ir noteicošais, jo pat tad, ja netiek fiksēta visai sabiedrībai zināma objektīvā realitāte, tiek fiksēts autora viedoklis vai iztēle. Noliedzot, ka tas nav dokuments, var aizvainot autoru. Tāpat noliedzot, ka attēlā nav tēla, var tikt aizvainots skatītājs, jo tēls veidojas brīdī, kad skatītājs aplūko fotogrāfiju.
Tēla veidošanās ir neizbēgams process, bet tā rezultātu autoram ir iespējams ietekmēt, pielietojot dažādus paņēmienus, kas ir raksturīgi jebkāda attēla veidošanā un arī tieši fotogrāfijai specifiski. Ja autora nodoms ir virzīt skatītāju kāda tēla virzienā, tad ar "pliku" fakta fiksāciju var nepietikt, ir jāzina potenciālā auditorija un jāizmanto dažādi apskatītie paņēmieni.
RSS Feed