Kvalifikācijas darbā, izpaužoties tēmas “Gaisma, forma, deformācija” ietvaros, radās nepieciešamība definēt deformāciju. Wikipedia apgalvo, ka deformācija (no latīņu valodas: deformatio – izkropļošana) ir ķermeņa formas vai izmēru maiņa ārēju spēku iedarbībā. No kā izriet, ka ķermenis pats nedeformējas, ja nav kāds ārējs spēks. Un tas būtu saprotami, jo kurš gan ķermenis labprātīgi pats sevi vēlētos izkropļot? Bet kā ir ar nemateriālām lietām? Tās, protams, arī pašas nevarētu gribēt deformēties.
Lai arī tiešais tulkojums deformāciju nosēdina uz negatīvo vārdu soliņa, tomēr fotogrāfijā tas ir vienīgais veids, kā ienest autora viedokli sausi fiksētajā faktā. Ideālai novērošanas kamerai var netikt piemērota neviena deformācija, bet jebkurai fotogrāfijai, ko ir uzņēmusi cilvēciska būtne, var atrast vismaz vienu, biežāk pat vairākus, deformācijas veidus.
Lai arī tiešais tulkojums deformāciju nosēdina uz negatīvo vārdu soliņa, tomēr fotogrāfijā tas ir vienīgais veids, kā ienest autora viedokli sausi fiksētajā faktā. Ideālai novērošanas kamerai var netikt piemērota neviena deformācija, bet jebkurai fotogrāfijai, ko ir uzņēmusi cilvēciska būtne, var atrast vismaz vienu, biežāk pat vairākus, deformācijas veidus.
Fotogrāfija = ideja + objekts + gaisma + izpildījums. Ideju un objektu deformē tās autors un gaismu – fizika. Savukārt izpildījumu var deformēt gan autors, gan kāds cits ārējs spēks. Darba ietvaros saskāros ar 7 deformācijas veidiem:
Realitātes deformācija
Jebkurš inscenējums ir realitātes deformācija, jo, izvēloties elementu novietojumu, ķermeņa pozu vai apgaismojumu, tiek radīts sižets, kas dotajā laiktelpas punktā nav likumsakarīgi noticis. Šādā veidā tiek imitēts cits objektīvs vai subjektīvs laiktelpas punkts.
Gaismas deformācija
Gaismas deformācija tiek veikta ar tās fizikālo īpašību palīdzību. Fotogrāfam nav jāiedziļinās, vai gaisma sastāv no daļiņām vai viļņiem, jo svarīgas ir vizuāli pierādāmas gaismas īpašības. Dažādi laušanas un atstarošanas paņēmieni deformē gaismas sākotnējo krišanas ceļu, radot dažādus vēlamus un nevēlamus efektus. Gudrs fotogrāfs ne tikai prot saviem spēkiem pakļaut gaismu idejai, bet arī izmantot situācijas, kas nav maināmas. Parastākie gaismas deformācijas veidi ir atstarošana un izkliedēšana. Arī bokeh varētu pieskaitīt pie gaismas deformācijas, jo ar optikas palīdzību tiek panākts vēlamais efekts.
Fotogrāfa darba deformācija
Šī ir viena no grūti definējamām deformācijām, jo neviens nevar pateikt, kur fotogrāfam ir jāstāv, un kādā veidā jāspiež poga. Tomēr vairumā gadījumu ir pieņemts, ka fotogrāfs atrodas kameras aizmugurē (izņemot duckface un citus tādus) un spiež pogu ar pirkstu. Tāpēc kā deformāciju atļāvos uzskatīt visu, kas ir ārpus šādas darbības. Atrašanās kameras priekšā (pašportreti, pozēšana) vai jebkur citur, ne pie skatu meklētāja vai ekrāna (pieturēt atstarotāju, gaismu u.t.t.), pogas spiešana nevis ar pirkstu, bet ar taimeri, pulti vai elektrisko signālu (no datora) ir atkāpes no ierastās pozīcijas un darbības, tāpēc nosaucu to par deformāciju.
Pēcapstrādes deformācija
Mūsdienās šajā lauciņā ir viegli izpausties, jo datori un digitālā pēcapstrāde ir īpaši atvieglojusi iejaukšanos fiksētajā faktā. Montāža, retuša, manipulācija – bez tās mūsdienās reti kurš iztiek. Protams, arī pirms digitālā laikmeta tas viss tika darīts, taču tā veikšanai vajadzēja citas prasmes un vairāk laika, nekā tas ir tagad. Viena no ērtākajām deformācijām, jo Ctrl+Z ļauj to veikt atkal un atkal, brīvi eksperimentēt un atmest neveiksmīgos mēģinājumus.
Noskaņas deformācija
Noskaņa var tikt deformēta gan uzņemšanas laikā, gan pēc tam. Iespējams, ka lielākā daļā gadījumu to ir vieglāk vai iespējams veikt tikai pēcapstrādē. Pārvērst krāsainu attēlu melnbaltā, mainīt tonalitāti, kontrastu un citus vizuālā attēla parametrus, pievienot kādus efektus – tas viss kopā veido attēla noskaņu. Šajā gadījumā deformācija tika uzskatīta kā atkāpe no uzņemtā kadra vai no reālās situācijas, kas tiek mainīta ar gaismām vai atribūtiem.
Kadrējuma deformācija
Ar šo deformācijas veidu apzināti vai neapzināti nodarbojas jebkurš, kurš paņem rokās kameru ar ierobežoto taisnleņķu paralēlskaldņa kadrējumu un pats pagriež to pret kādu objektu vai subjektu. Izvēlēties, kas tiks iekļauts kadrā un kas netiks, tā ir autora brīva vaļa. Ja citās mākslas izpausmēs mēs netiekam tik strikti ierobežoti 16:9 vai 4:3 rāmīšos (mūzika, literatūra, tēlniecība), tad fotogrāfijā tomēr tas ir pieņemts kā standarts. Protams, ir arī citi retāk izmantoti kadra formāti, tomēr pārsvarā visi saglabā savu taisnstūra dabu. Tāpēc autora apzināta izvēle attēlu kadrēt savādāk var tikt uzskatīta par deformāciju. Gan no taisnstūra kadra kvadrāta izgriešana, vai vēl drosmīgāk – apaļas, trīsstūra, romba vai pilnīgi neregulāras formas kadra veidošana.
Noformējuma deformācija
Pārsvarā gadījumu šī varētu būt pēdējā deformācija pirms attēls sasniedz savu skatītāju. Pieņemtais fotogrāfijas formāts ir (agrāk) kopija vai (tagad) izdruka uz fotopapīra, diapozitīvs vai digitāls fails. Tomēr iespējas eksponēt savu darbu ir daudz plašākas - izdruka uz cita materiāla vai kaut vai attēla izšūšana krustdūrienā, projekcija uz lidmašīnas vai pamats apgleznošanai. Katrs autors var izpausties pēc sirds patikas. Šis ir brīdis, kurā fotogrāfija visciešāk saskaras ar citiem tehniskiem paņēmieniem, mākslas formām un realizācijām, piedaloties multimediju lauka veidošanā.
Attēlam nav jāsatur noteikts skaits deformāciju. Tas pat var nesaturēt nevienu. Tomēr autors, kurš vēlas savas pēdas atstāt šajā drukātajā vai savādāk saglabātajā fiksācijā, apzināti vai neapzināti ar savu klātbūtni, ideju, prasmēm un vēlmēm deformēs objektīvās realitātes fiksāciju un pārvērtīs dabas mākslas darbu savā.
- realitātes deformācija,
- gaismas deformācija,
- fotogrāfa darba deformācija,
- pēcapstrādes deformācija,
- noskaņas deformācija,
- kadrējuma deformācija,
- noformējuma deformācija.
Realitātes deformācija
Jebkurš inscenējums ir realitātes deformācija, jo, izvēloties elementu novietojumu, ķermeņa pozu vai apgaismojumu, tiek radīts sižets, kas dotajā laiktelpas punktā nav likumsakarīgi noticis. Šādā veidā tiek imitēts cits objektīvs vai subjektīvs laiktelpas punkts.
Gaismas deformācija
Gaismas deformācija tiek veikta ar tās fizikālo īpašību palīdzību. Fotogrāfam nav jāiedziļinās, vai gaisma sastāv no daļiņām vai viļņiem, jo svarīgas ir vizuāli pierādāmas gaismas īpašības. Dažādi laušanas un atstarošanas paņēmieni deformē gaismas sākotnējo krišanas ceļu, radot dažādus vēlamus un nevēlamus efektus. Gudrs fotogrāfs ne tikai prot saviem spēkiem pakļaut gaismu idejai, bet arī izmantot situācijas, kas nav maināmas. Parastākie gaismas deformācijas veidi ir atstarošana un izkliedēšana. Arī bokeh varētu pieskaitīt pie gaismas deformācijas, jo ar optikas palīdzību tiek panākts vēlamais efekts.
Fotogrāfa darba deformācija
Šī ir viena no grūti definējamām deformācijām, jo neviens nevar pateikt, kur fotogrāfam ir jāstāv, un kādā veidā jāspiež poga. Tomēr vairumā gadījumu ir pieņemts, ka fotogrāfs atrodas kameras aizmugurē (izņemot duckface un citus tādus) un spiež pogu ar pirkstu. Tāpēc kā deformāciju atļāvos uzskatīt visu, kas ir ārpus šādas darbības. Atrašanās kameras priekšā (pašportreti, pozēšana) vai jebkur citur, ne pie skatu meklētāja vai ekrāna (pieturēt atstarotāju, gaismu u.t.t.), pogas spiešana nevis ar pirkstu, bet ar taimeri, pulti vai elektrisko signālu (no datora) ir atkāpes no ierastās pozīcijas un darbības, tāpēc nosaucu to par deformāciju.
Pēcapstrādes deformācija
Mūsdienās šajā lauciņā ir viegli izpausties, jo datori un digitālā pēcapstrāde ir īpaši atvieglojusi iejaukšanos fiksētajā faktā. Montāža, retuša, manipulācija – bez tās mūsdienās reti kurš iztiek. Protams, arī pirms digitālā laikmeta tas viss tika darīts, taču tā veikšanai vajadzēja citas prasmes un vairāk laika, nekā tas ir tagad. Viena no ērtākajām deformācijām, jo Ctrl+Z ļauj to veikt atkal un atkal, brīvi eksperimentēt un atmest neveiksmīgos mēģinājumus.
Noskaņas deformācija
Noskaņa var tikt deformēta gan uzņemšanas laikā, gan pēc tam. Iespējams, ka lielākā daļā gadījumu to ir vieglāk vai iespējams veikt tikai pēcapstrādē. Pārvērst krāsainu attēlu melnbaltā, mainīt tonalitāti, kontrastu un citus vizuālā attēla parametrus, pievienot kādus efektus – tas viss kopā veido attēla noskaņu. Šajā gadījumā deformācija tika uzskatīta kā atkāpe no uzņemtā kadra vai no reālās situācijas, kas tiek mainīta ar gaismām vai atribūtiem.
Kadrējuma deformācija
Ar šo deformācijas veidu apzināti vai neapzināti nodarbojas jebkurš, kurš paņem rokās kameru ar ierobežoto taisnleņķu paralēlskaldņa kadrējumu un pats pagriež to pret kādu objektu vai subjektu. Izvēlēties, kas tiks iekļauts kadrā un kas netiks, tā ir autora brīva vaļa. Ja citās mākslas izpausmēs mēs netiekam tik strikti ierobežoti 16:9 vai 4:3 rāmīšos (mūzika, literatūra, tēlniecība), tad fotogrāfijā tomēr tas ir pieņemts kā standarts. Protams, ir arī citi retāk izmantoti kadra formāti, tomēr pārsvarā visi saglabā savu taisnstūra dabu. Tāpēc autora apzināta izvēle attēlu kadrēt savādāk var tikt uzskatīta par deformāciju. Gan no taisnstūra kadra kvadrāta izgriešana, vai vēl drosmīgāk – apaļas, trīsstūra, romba vai pilnīgi neregulāras formas kadra veidošana.
Noformējuma deformācija
Pārsvarā gadījumu šī varētu būt pēdējā deformācija pirms attēls sasniedz savu skatītāju. Pieņemtais fotogrāfijas formāts ir (agrāk) kopija vai (tagad) izdruka uz fotopapīra, diapozitīvs vai digitāls fails. Tomēr iespējas eksponēt savu darbu ir daudz plašākas - izdruka uz cita materiāla vai kaut vai attēla izšūšana krustdūrienā, projekcija uz lidmašīnas vai pamats apgleznošanai. Katrs autors var izpausties pēc sirds patikas. Šis ir brīdis, kurā fotogrāfija visciešāk saskaras ar citiem tehniskiem paņēmieniem, mākslas formām un realizācijām, piedaloties multimediju lauka veidošanā.
Attēlam nav jāsatur noteikts skaits deformāciju. Tas pat var nesaturēt nevienu. Tomēr autors, kurš vēlas savas pēdas atstāt šajā drukātajā vai savādāk saglabātajā fiksācijā, apzināti vai neapzināti ar savu klātbūtni, ideju, prasmēm un vēlmēm deformēs objektīvās realitātes fiksāciju un pārvērtīs dabas mākslas darbu savā.
RSS Feed