Olivers piedzima ķīnieša Janga Juankinga daudzbērnu ģimenē. Jangs bija biznesa cilvēks, tāpēc pret bērniem izturējās kā pret preci. Jau uzreiz pēc dzimšanas Olivers tika nogādāts iestādījumā, kur nonāk visi bērni, kam paredzēts doties pie jauniem saimniekiem. Tā tas vienkārši bija iekārtots, tāpēc skumjām nebija vietas. Olivers bija pārāk maziņš, lai par to uztrauktos. Mazulis nāca pasaulē 2012. gada nogalē un jau pavisam drīz uzsāka savus brīnumainos piedzīvojumus.
Ceļu no Honkongas uz Toronto Olivers veica ar kravas lidmašīnu, taču bija vēl pārāk jauns, lai atcerētos detaļas. Un tomēr mīlestību pret lidošanu viņš saglabāja un atkārtoti iepazina turpmākajā dzīvē.
Ceļu no Honkongas uz Toronto Olivers veica ar kravas lidmašīnu, taču bija vēl pārāk jauns, lai atcerētos detaļas. Un tomēr mīlestību pret lidošanu viņš saglabāja un atkārtoti iepazina turpmākajā dzīvē.
No Toronto mazuļa ceļš turpinājās pāri visai plašajai Kanādai, līdz sasniedza Vankūveru. Tā ceļojot bija pagājušas trīs nedēļas un arī Ziemassvētkus nācās pavadīt kādā noliktavā tālu prom no savas bijušās ģimenes un vēl neiepazītā jaunā saimnieka. Pāri puspasaulei un vēl puspasaule priekšā - tāda bija Olivera bilance jau tik agrīnās mūža dienās.
Gads strauji tuvojās beigām, tāpat arī Olivera pirmais ceļa posms. Pēdējā darba diena bija satraukuma pilna, gaidot kurjera rokās pie nospiestas durvju zvana pogas. Kāds būs jaunais saimnieks? Pavisam drīz durvis atvēra, un Olivers izdzirdēja jauku sievietes balsi. Nē, sūtījuma saņēmējs neesot mājās, taču viņa var paciņu pieņemt un nodot pareizajās rokās. Tātad tā nebija viņa? Jaunais saimnieks nebūs šī laipnā sieviete, taču Olivers centās nezaudēt cerības. Maigajām rokām nestam mājas iekšienē, viņš gaidīja.
Teju iesnaudies, Olivers izdzirdēja durvju klaudzienu un īsu sarunu priekšnamā. Vai tas ir īstais? Miegs bija kā ar roku atņemts. Ja Olivers varētu, viņš pats būtu izlīdis no iepakojuma ārā un sagaidītu nācēju pie durvīm, sparīgi luncinot asti. Bet diemžēl pārvadāšanai paredzētie polsterējumi lika viņas būt pacietīgam un sagaidīt, kad rokas pašas atvērs vāku un viņš pirmoreiz apzināti ieraudzīs dienasgaismu un jauno saimnieku.
Bet Olivers kļūdījās. Lai arī tika izņemts no iepakojuma, ieslēgts un uzrunāts vārdā, tas tomēr nebija jaunā saimnieka vārds. Un tikai tad Olivers uzzināja, ka viņu gaida vēl kas vairāk. Vēl piedzīvojumi, vēl iepazīšanās un stāsti, ko pastāstīt pasaulei! Tas vēl bija tikai sākums.
Tālākam ceļam Olivers tika sagatavots rūpīgi. Viņa ceļasoma tika tā piepildīta līdz augšai, ka nabags knapi spēja elst. Ko nevari celt, to nevari nest? Bet Olivers varēja. Viņš ļoti gribēja būt noderīgs, pierādīt, ka ir labākais un jaunajam saimniekam nenāksies vilties izvēlē, tāpēc saņēmās un pacietīgi gaidīja.
Tā gaidot un apcerot nākotni, Olivers pavadīja vēl dažas dienas, līdz soma bija pilna. Pa to laiku šis starpnieks, kas izrādījās neesam īstais saimnieks, organizēja tālāko ceļu. Un tad Olivers uzzināja, ka viņš ir labdarības bērns. Kanāda ir laipna un viesmīlīga zeme ne tikai pret saviem iedzīvotājiem, bet arī pret dažādiem iebraucējiem, tāpēc nolēma dāvāt Oliveru bez papildu saistībām. Sajutis tādu cēlsirdību no šiem nezināmajiem ļaudīm, mazulis Olivers apņēmās augt liels un varens, veikt labus darbus un godam kalpot jaunajam saimniekam.
Jaunais gads sākās mierīgi, bet jau pirmajā darba dienā Olivers atkal tika iepakots un nests tālāk. Svērts un mērīts, aplīmēts ar preču pavadzīmēm, viņš iegūla pasta noliktavā, no kurienes jau nākamajā dienā bija paredzēts doties uz Vankūveru, un tālāk uz rietumkrastu, kur viņu gaidīja kaut kas līdz šim nepiedzīvots – kuģis! Protams, bija iespēja arī lidot ar lidmašīnu, bet tas maksāja dārgāk, un Olivers nebūtu Olivers, ja viņš nealktu pēc jauna piedzīvojuma.
Ierodoties ostā, Olivers uzzināja, ka kuģis tik tikko ir pametis sauszemi, tāpēc viņam vairs nepaspēt nokļūt uz klāja. Apjautājoties pie ostas pārvaldnieka, tika secināts, ka nākošais kuģis aties pēc desmit dienām. Veselas desmit dienas jaunā Olivera dzīvē bija ļoti garš posms, jo īpaši tāpēc, ka viņam nebija ļauts pamest ostas teritoriju. Cilvēki, kas nodrošināja viņa transportēšanu, bija parakstījuši līgumu un aizbraukuši, tāpēc Oliveram nācās šo laiku nīkt ostas noliktavā.
Viņš tur, protams, nebija vienīgais. Daļa citu ceļotāju runāja tikai dzimtajā ķīniešu mēlē. Lai arī Olivers pats nāca no Ķīnas, viņš nebija paspējis iepazīt šo valodu, tāpēc tā izklausījās sveša un nesaprotama. Arī smalkā franču mēle daudz nepalīdzēja, tāpēc dažām visai pievilcīgām ceļa biedrenēm nācās iztikt ar kautru smaidu, lai arī Olivers labprāt būtu ar viņām aprunājies. Lielākā daļa ceļotāju runāja zināmā mēlē un dažādos dialektos, tāpēc Olivers kavēja laiku, uzzinot dažādus notikumus, modes tendences un jaunākos izgudrojumus, kā arī stāstot savus līdzšinējos piedzīvojumus. Neskatoties uz dažām visnotaļ izklaidējošām sarunām un jaukām paziņām, Olivers visvairāk gaidīja dienu, kad varēs kāpt uz kuģa.
Tā diena pienāca. Sadzīti kuģa kravas tilpnē, Olivers un citi ceļotāji varēja klusām māt atvadas Kanādas krastiem. Kamēr kuģis atradās teritoriālajos ūdeņos, visiem bija kategoriski aizliegts pārvietoties un doties uz klāju. Drīz pēc robežas pārkuģošanas viņi uzzināja, ka arī turpmākais ceļš būs jāpavada tumšajās un pieblīvētajās kravas telpās. Veseli divi mēneši iespiestam starp bezgaumīgu ķīnieti, dvīnēm no Singapūras un pārīti skaļu amerikāņu – tas bija par daudz! Olivera piedzīvojumu meklētāja dvēsele dumpojās.
Un tā vienu dienu, kad pēc kārtējās pārbaudes tika noslēgtas kravas nodalījuma durvis, Olivers pamanīja caurumu vienā lifta šahtā. Kāds neuzmanīgs matrozis bija atstājis pusaizvērtu lifta kabīni, kas kļuva par Olivera ceļu uz brīvību. Protams, prom no kuģa viņš nevarēja tikt, jo peldēt nemācēja, bet tas nebija tas, ko viņš vēlējās. Tikt uz īsta kuģa īsta klāja un ieelpot īstu okeāna gaisu! Un to Olivers saņēma ar uzviju.
Oliveram bija jāslēpjas no kuģa apkalpes, jo viņš nedrīkstēja pamest kravas telpas, tāpēc dienas viņš vadīja vienatnē. Un tomēr Olivers nejutās vientuļš, jo ar viņu vienmēr bija vēlme nonākt galā, ieraudzīt jauno saimnieku. Un viņš zināja – tur tālu, kaut kur otrā pusē plašajai Atlantijai viņu kāds gaida!
Dienas mijās ar naktīm, pasakaini saulrieti ar zvaigžņotām debesīm. Gludo okeāna virsmu, kādu reizēm nācās redzēt saullēktā, kad vienīgo vagu tajā ieara viņa kuģis, nomainīja bangas un viļņi brīžos, kad daba nolēma izklaidēt Oliveru un kuģa apkalpi. Tas viss mazulim bija kas jauns. Kluso okeānu šķērsojot lidmašīnā, viņš nevarēja ne iedomāties, cik dažādas izjūtas var sniegt jūra.
Mēnesis aizritēja nemanot, un Oliveram bija jāsāk domāt, kā nokļūt atpakaļ kravas nodalījumā, jo tikai no turienes viņš varēja turpināt ceļu uz jaunajām mājām. Un to viņš nedrīkstēja palaist garām. Izdevība nepienāca uzreiz. Gandrīz veselu nedēļu Olivers uzmanīgi pārbaudīja visas durvis, matrožu soļus pa gaiteņiem un liftiem, līdz vienu dienu tas pats neuzmanīgais matrozis atkal līdz galam neaizvēra lifta durvis.
Nonācis atpakaļ kravas nodalījumā, Olivers saņēma gan pārmetumus, gan apbrīnas saucienus no citiem ceļabiedriem. Apskauts, bārts un izprašņāts, viņš pavadīja pēdējās divas nedēļas iespiests starp tiem pašiem ceļabiedriem, cenšoties izstāstīt, kas ir jūra. Tiem ceļotājiem, kas nerunāja viņa valodā, Olivers visādi centās to parādīt un skaidrot, jo uzskatīja, kas ar ko tādu ir noteikti jādalās.
Jūras ceļojums tuvojās beigām. Pavisam drīz no kravas tilpnēm visi ceļotāji tika pārvietoti uz noliktavām, kur tika šķiroti tālākam ceļam. Olivers nonāca kravas automašīnā, kam bija paredzēts šķērsot visu Eiropu un doties uz ziemeļiem. Lai arī Kanādu Olivers bija iepazinis pašā ziemas viducī, ziemeļi viņu nedaudz biedēja, tomēr vēlme nonākt ceļa galā bija spēcīgāka.
Vairākas diennaktis kravas kastē nācās kavēt ar atmiņām par jūru, sapņojot par lidošanu un apcerot iespējamos nākotnes piedzīvojumus. Ceļabiedri bija izteikti nerunīgi un pārsvarā iegrimuši savās problēmās.
Zeme, kura bija paredzēta kā ceļojuma galamērķis, gaidīja pavasari. Melnais sniegs uz apmalēm kautrīgi kusa pavasarīgās saules gaismā. Daudz no apkārtnes Olivers neredzēja, jo tika pārvietots no kravas kastes uz kārtējo noliktavu, bet pa vidu redzētie lidmašīnu spārni uzjundīja patīkamu nojausmu. Vai vēlreiz lidot? Un tomēr noliktavas durvis ar metālisku skaņu aizvērās un lidmašīnu spārni pazuda skatam.
Pārbaudīts, nosvērts un ievietots attiecīgajā plauktā, Olivers gaidīja. Cik no citiem noliktavas iemītniekiem varēja noprast, ir pienācis tas brīdis, kad jāsatiek savu saimnieku. Kā stāstīja kāds pieredzējušāks biedrs, reizēm viņus aizved tieši līdz mājas durvīm, reizēm lūdz saimniekus atnākt pašiem. Ja Oliveru nevedīs šodien vai rīt, tas nozīmējot, ka viņam brauks pakaļ pašam. Brauks pakaļ, brauks pakaļ! Jau atkal, ja vien varētu, Olivers luncinātu asti un lēkātu. Tātad pavisam drīz viņš iepazīs savu saimnieku!
Kāds plecīgs vīrietis pārplēsa viņa līdzdoto plastikāta mapīti, izņēma sūtījuma dokumentus un izgāja no noliktavas.
Pagāja divas dienas. Tikai pēc tam Olivers uzzināja, ka tika sūtīta vēstule jaunajam saimniekam, ka tika gatavoti dokumenti, lai atsvabinātu Oliveru no noliktavas, samaksāta godīga summa, kas pienācās par ieceļošanu šajā zemē. Un tad... smaidīga sieviete ar papīra lapiņu no visas garās plauktu rindas izvēlējās tieši viņu un iznesa klientu apkalpošanas zālē.
No pasta nodaļas Olivers iznāca pa parādes durvīm jau jaunās saimnieces rokās. Tā tomēr bija viņa! Cita, bet viņa! Silta pavasara saule, no skata izzūdoši lidmašīnu spārni un pavisam drīz - jaunās mājas!
Olivera ceļojums bija beidzies, bet viņa piedzīvojumi vēl tikai sākās. Gan viņam, gan saimniecei daudz jauna, ko apgūt, ko mācīties, ko uzzināt un paveikt. Vēlu veiksmi, Oliver! Lai tava vēlme pēc jaunā nekad nebeidzas! Lai tavs ceļš vēl vismaz divreiz apved apkārt visai pasaulei un ir iemesls labām vecumdienu atmiņām un iedvesmai lieliem darbiem!
Gads strauji tuvojās beigām, tāpat arī Olivera pirmais ceļa posms. Pēdējā darba diena bija satraukuma pilna, gaidot kurjera rokās pie nospiestas durvju zvana pogas. Kāds būs jaunais saimnieks? Pavisam drīz durvis atvēra, un Olivers izdzirdēja jauku sievietes balsi. Nē, sūtījuma saņēmējs neesot mājās, taču viņa var paciņu pieņemt un nodot pareizajās rokās. Tātad tā nebija viņa? Jaunais saimnieks nebūs šī laipnā sieviete, taču Olivers centās nezaudēt cerības. Maigajām rokām nestam mājas iekšienē, viņš gaidīja.
Teju iesnaudies, Olivers izdzirdēja durvju klaudzienu un īsu sarunu priekšnamā. Vai tas ir īstais? Miegs bija kā ar roku atņemts. Ja Olivers varētu, viņš pats būtu izlīdis no iepakojuma ārā un sagaidītu nācēju pie durvīm, sparīgi luncinot asti. Bet diemžēl pārvadāšanai paredzētie polsterējumi lika viņas būt pacietīgam un sagaidīt, kad rokas pašas atvērs vāku un viņš pirmoreiz apzināti ieraudzīs dienasgaismu un jauno saimnieku.
Bet Olivers kļūdījās. Lai arī tika izņemts no iepakojuma, ieslēgts un uzrunāts vārdā, tas tomēr nebija jaunā saimnieka vārds. Un tikai tad Olivers uzzināja, ka viņu gaida vēl kas vairāk. Vēl piedzīvojumi, vēl iepazīšanās un stāsti, ko pastāstīt pasaulei! Tas vēl bija tikai sākums.
Tālākam ceļam Olivers tika sagatavots rūpīgi. Viņa ceļasoma tika tā piepildīta līdz augšai, ka nabags knapi spēja elst. Ko nevari celt, to nevari nest? Bet Olivers varēja. Viņš ļoti gribēja būt noderīgs, pierādīt, ka ir labākais un jaunajam saimniekam nenāksies vilties izvēlē, tāpēc saņēmās un pacietīgi gaidīja.
Tā gaidot un apcerot nākotni, Olivers pavadīja vēl dažas dienas, līdz soma bija pilna. Pa to laiku šis starpnieks, kas izrādījās neesam īstais saimnieks, organizēja tālāko ceļu. Un tad Olivers uzzināja, ka viņš ir labdarības bērns. Kanāda ir laipna un viesmīlīga zeme ne tikai pret saviem iedzīvotājiem, bet arī pret dažādiem iebraucējiem, tāpēc nolēma dāvāt Oliveru bez papildu saistībām. Sajutis tādu cēlsirdību no šiem nezināmajiem ļaudīm, mazulis Olivers apņēmās augt liels un varens, veikt labus darbus un godam kalpot jaunajam saimniekam.
Jaunais gads sākās mierīgi, bet jau pirmajā darba dienā Olivers atkal tika iepakots un nests tālāk. Svērts un mērīts, aplīmēts ar preču pavadzīmēm, viņš iegūla pasta noliktavā, no kurienes jau nākamajā dienā bija paredzēts doties uz Vankūveru, un tālāk uz rietumkrastu, kur viņu gaidīja kaut kas līdz šim nepiedzīvots – kuģis! Protams, bija iespēja arī lidot ar lidmašīnu, bet tas maksāja dārgāk, un Olivers nebūtu Olivers, ja viņš nealktu pēc jauna piedzīvojuma.
Ierodoties ostā, Olivers uzzināja, ka kuģis tik tikko ir pametis sauszemi, tāpēc viņam vairs nepaspēt nokļūt uz klāja. Apjautājoties pie ostas pārvaldnieka, tika secināts, ka nākošais kuģis aties pēc desmit dienām. Veselas desmit dienas jaunā Olivera dzīvē bija ļoti garš posms, jo īpaši tāpēc, ka viņam nebija ļauts pamest ostas teritoriju. Cilvēki, kas nodrošināja viņa transportēšanu, bija parakstījuši līgumu un aizbraukuši, tāpēc Oliveram nācās šo laiku nīkt ostas noliktavā.
Viņš tur, protams, nebija vienīgais. Daļa citu ceļotāju runāja tikai dzimtajā ķīniešu mēlē. Lai arī Olivers pats nāca no Ķīnas, viņš nebija paspējis iepazīt šo valodu, tāpēc tā izklausījās sveša un nesaprotama. Arī smalkā franču mēle daudz nepalīdzēja, tāpēc dažām visai pievilcīgām ceļa biedrenēm nācās iztikt ar kautru smaidu, lai arī Olivers labprāt būtu ar viņām aprunājies. Lielākā daļa ceļotāju runāja zināmā mēlē un dažādos dialektos, tāpēc Olivers kavēja laiku, uzzinot dažādus notikumus, modes tendences un jaunākos izgudrojumus, kā arī stāstot savus līdzšinējos piedzīvojumus. Neskatoties uz dažām visnotaļ izklaidējošām sarunām un jaukām paziņām, Olivers visvairāk gaidīja dienu, kad varēs kāpt uz kuģa.
Tā diena pienāca. Sadzīti kuģa kravas tilpnē, Olivers un citi ceļotāji varēja klusām māt atvadas Kanādas krastiem. Kamēr kuģis atradās teritoriālajos ūdeņos, visiem bija kategoriski aizliegts pārvietoties un doties uz klāju. Drīz pēc robežas pārkuģošanas viņi uzzināja, ka arī turpmākais ceļš būs jāpavada tumšajās un pieblīvētajās kravas telpās. Veseli divi mēneši iespiestam starp bezgaumīgu ķīnieti, dvīnēm no Singapūras un pārīti skaļu amerikāņu – tas bija par daudz! Olivera piedzīvojumu meklētāja dvēsele dumpojās.
Un tā vienu dienu, kad pēc kārtējās pārbaudes tika noslēgtas kravas nodalījuma durvis, Olivers pamanīja caurumu vienā lifta šahtā. Kāds neuzmanīgs matrozis bija atstājis pusaizvērtu lifta kabīni, kas kļuva par Olivera ceļu uz brīvību. Protams, prom no kuģa viņš nevarēja tikt, jo peldēt nemācēja, bet tas nebija tas, ko viņš vēlējās. Tikt uz īsta kuģa īsta klāja un ieelpot īstu okeāna gaisu! Un to Olivers saņēma ar uzviju.
Oliveram bija jāslēpjas no kuģa apkalpes, jo viņš nedrīkstēja pamest kravas telpas, tāpēc dienas viņš vadīja vienatnē. Un tomēr Olivers nejutās vientuļš, jo ar viņu vienmēr bija vēlme nonākt galā, ieraudzīt jauno saimnieku. Un viņš zināja – tur tālu, kaut kur otrā pusē plašajai Atlantijai viņu kāds gaida!
Dienas mijās ar naktīm, pasakaini saulrieti ar zvaigžņotām debesīm. Gludo okeāna virsmu, kādu reizēm nācās redzēt saullēktā, kad vienīgo vagu tajā ieara viņa kuģis, nomainīja bangas un viļņi brīžos, kad daba nolēma izklaidēt Oliveru un kuģa apkalpi. Tas viss mazulim bija kas jauns. Kluso okeānu šķērsojot lidmašīnā, viņš nevarēja ne iedomāties, cik dažādas izjūtas var sniegt jūra.
Mēnesis aizritēja nemanot, un Oliveram bija jāsāk domāt, kā nokļūt atpakaļ kravas nodalījumā, jo tikai no turienes viņš varēja turpināt ceļu uz jaunajām mājām. Un to viņš nedrīkstēja palaist garām. Izdevība nepienāca uzreiz. Gandrīz veselu nedēļu Olivers uzmanīgi pārbaudīja visas durvis, matrožu soļus pa gaiteņiem un liftiem, līdz vienu dienu tas pats neuzmanīgais matrozis atkal līdz galam neaizvēra lifta durvis.
Nonācis atpakaļ kravas nodalījumā, Olivers saņēma gan pārmetumus, gan apbrīnas saucienus no citiem ceļabiedriem. Apskauts, bārts un izprašņāts, viņš pavadīja pēdējās divas nedēļas iespiests starp tiem pašiem ceļabiedriem, cenšoties izstāstīt, kas ir jūra. Tiem ceļotājiem, kas nerunāja viņa valodā, Olivers visādi centās to parādīt un skaidrot, jo uzskatīja, kas ar ko tādu ir noteikti jādalās.
Jūras ceļojums tuvojās beigām. Pavisam drīz no kravas tilpnēm visi ceļotāji tika pārvietoti uz noliktavām, kur tika šķiroti tālākam ceļam. Olivers nonāca kravas automašīnā, kam bija paredzēts šķērsot visu Eiropu un doties uz ziemeļiem. Lai arī Kanādu Olivers bija iepazinis pašā ziemas viducī, ziemeļi viņu nedaudz biedēja, tomēr vēlme nonākt ceļa galā bija spēcīgāka.
Vairākas diennaktis kravas kastē nācās kavēt ar atmiņām par jūru, sapņojot par lidošanu un apcerot iespējamos nākotnes piedzīvojumus. Ceļabiedri bija izteikti nerunīgi un pārsvarā iegrimuši savās problēmās.
Zeme, kura bija paredzēta kā ceļojuma galamērķis, gaidīja pavasari. Melnais sniegs uz apmalēm kautrīgi kusa pavasarīgās saules gaismā. Daudz no apkārtnes Olivers neredzēja, jo tika pārvietots no kravas kastes uz kārtējo noliktavu, bet pa vidu redzētie lidmašīnu spārni uzjundīja patīkamu nojausmu. Vai vēlreiz lidot? Un tomēr noliktavas durvis ar metālisku skaņu aizvērās un lidmašīnu spārni pazuda skatam.
Pārbaudīts, nosvērts un ievietots attiecīgajā plauktā, Olivers gaidīja. Cik no citiem noliktavas iemītniekiem varēja noprast, ir pienācis tas brīdis, kad jāsatiek savu saimnieku. Kā stāstīja kāds pieredzējušāks biedrs, reizēm viņus aizved tieši līdz mājas durvīm, reizēm lūdz saimniekus atnākt pašiem. Ja Oliveru nevedīs šodien vai rīt, tas nozīmējot, ka viņam brauks pakaļ pašam. Brauks pakaļ, brauks pakaļ! Jau atkal, ja vien varētu, Olivers luncinātu asti un lēkātu. Tātad pavisam drīz viņš iepazīs savu saimnieku!
Kāds plecīgs vīrietis pārplēsa viņa līdzdoto plastikāta mapīti, izņēma sūtījuma dokumentus un izgāja no noliktavas.
Pagāja divas dienas. Tikai pēc tam Olivers uzzināja, ka tika sūtīta vēstule jaunajam saimniekam, ka tika gatavoti dokumenti, lai atsvabinātu Oliveru no noliktavas, samaksāta godīga summa, kas pienācās par ieceļošanu šajā zemē. Un tad... smaidīga sieviete ar papīra lapiņu no visas garās plauktu rindas izvēlējās tieši viņu un iznesa klientu apkalpošanas zālē.
No pasta nodaļas Olivers iznāca pa parādes durvīm jau jaunās saimnieces rokās. Tā tomēr bija viņa! Cita, bet viņa! Silta pavasara saule, no skata izzūdoši lidmašīnu spārni un pavisam drīz - jaunās mājas!
Olivera ceļojums bija beidzies, bet viņa piedzīvojumi vēl tikai sākās. Gan viņam, gan saimniecei daudz jauna, ko apgūt, ko mācīties, ko uzzināt un paveikt. Vēlu veiksmi, Oliver! Lai tava vēlme pēc jaunā nekad nebeidzas! Lai tavs ceļš vēl vismaz divreiz apved apkārt visai pasaulei un ir iemesls labām vecumdienu atmiņām un iedvesmai lieliem darbiem!
(jeb "Lenovo Twist ilgais ceļš uz mājām"
2012. gada otrajā pusē meklēju sev labāko variantu portatīvā datora iegādei, un izvēlējos Lenovo Twist, kam joprojām nav alternatīvu – jaudīgs, viegls, ar grozāmu skārienjutīgo ekrānu – ultraconvertible. Maksā veselu bagātību, Latvijā gandrīz nebija pieejams, tāpēc sarunāju pasūtīt uz Kanādu, no kurienes ar pastu man atsūtīs uz Latviju. Tā kā tas nav populārs veikala modelis, komplektācija ir jāpasūta un jāgaida 3 nedēļas. Līdz Abotsfordai, no kurienes bija paredzēts sūtīt ar pastu tālāk, dators nonāca plānotajās 3 nedēļās. Laipnie kanādieši saputrojās maksājumos un sanāca iegūt datoru lētāk (jau oficiāli veikalā pirks būtu lētāks). Pasts uz Latviju datoru sūtīja 2 mēnešus, jo lētākais variants “Surface Mail” brauc ar kuģi. Katru rītu pārbaudot pastu 2 mēnešu garumā, tieši pēdējā dienā saņēmu ziņu, ka jābrauc uz lidostu atmuitot. Zvanot uz muitu, lai noskaidrotu, ko darīt situācijā, kad nav pirkuma čeka, saņēmu visai nepatīkamā balsī atbildi, lai prasot muitniekam, kas klausuli necēla. Braucu uz darbu. Apspriežoties ar bosu, ko labāk darīt, ja man nav pirkuma dokumentu, braucu uz lidostu ar pārskaitījuma izdruku no internetbankas (sūtīts no privātpersonas privātpersonai, tāpēc jāpierāda vērtība). Muitniekam nebija iebildumu pret uzrādīto vērtību, samaksāju PVN (nez kāpēc nepieskaitīja muitas nodokli) un saņēmu savu datoru!
Tik garam procesam nebija nācies iziet cauri. Krietni ilgāk, ar visādiem neparedzētiem šķēršļiem, bet līdz ar to apmēram uz pusi lētāk. Nemaz nerunājot par pievienoto vērtību – piedzīvojumiem, visa kā jauna uzzināšanu. Tāpēc arī dabūja vārdiņu – Olivers! Pirmie iespaidi ļoti pozitīvi. Varbūt kādreiz sekos apskats.)
RSS Feed