Sveika, Matilde!
Sveika, Matilde!
Tik sen neesmu no tevis ne rindiņas saņēmusi, gandrīz jau sāku domāt, vai kas slikts nav atgadījies. Bet kur nu! Tu jau vienmēr kā tāds sīksts mārrutks, jo vairāk kustina, jo vairāk smird! Prieks dzirdēt, ka esi vesela un žirgta!
Vai, man tev tādas lietas, ko stāstīt, tu nemaz neticēsi! Atceries manu veco Vilibaldu? Nu, aptracis man tas vecis! Jau pusgadsimtu dzīvojam kopā, bet šis pēkšņi sadomājis atkal sākt nodarboties ar savām vecajām lietām. Es jau tev stāstīju, ka viņš jaunībā gāja kaut kādā skolā ar burvju novirzienu. Mācīja visādas parastas lietas ar’, bet bija arī pa kādam brīnumdzērienam un citiem ērmiem. Tad mēs apprecējāmies, un šis pārtrauca. Ne pušplēsta vārdiņa līdz tam nebilda.
Bet nu, ko es redzu? Vienu rītu izlienu no gultas, skatos - mans vecais kaut kur nozudis. Saucu, bet nekāda labā dzirde šim nebija, tāpēc gāju meklēt. Ieeju lielajā istabā (tur, kur manas ģerānijas aug) un ieraugu Vilibalda dibenu vienās apakšbiksēs. Tu pat nevari iedomāties - kur? Rēgojamies ārā no vecās kumodes! Paskatos, vecis arī galā vēl ir un dikti cītīgi rokas pa savām skolas laiku kastēm. Eju prasīt, ko tad šis tādu sadomājis, es taču māju pagājušo vasaru iztīrīju. Nekā, izrādās, sagribējies paburties!
Ko nu es no tā saprotu - tā arī atstāju viņu mierā un gāju dārzā ķimenes laistīt. Tik vien dzirdēju kā pāris būkšķus no mājas puses. Laikam dikti sparīgi ar kādu vecu grāmatu cīnījās. Pabeidzu savu darbu, vēl nodzenu pāris zilas vārnas no žoga un eju iekšā. Iedomājies, ko tikai mans vecis nebija sadarījis! Visa istaba vienos vienīgos krāmos un putekļos. Pats sēž uz gultas malas un sāk man stāstīt – tajā pudelē, redz, esot pelni no nedegušas malkas, tajā – kaķu čuras, citā vēl sarkano pieneņu pūkas. Kur šis vecis tādus krāmus ņēmis? Bet izrādās, ka tas viņiem skolā bijis izdales materiāls.
Es eju taisīt pusdienas, bet šis tik no istabas uzkliedz, ka aizskriešot pie pūšļotāja pēc kaut kādām tur zālītēm. Mārpuķu sakņu vajagot. Lai tik skrien, nodomāju. Bet mīļā, tu nemaz nevari iedomāties, ko es pa to laiku redzēju. Tu jau zini, ka es tāda ziņkārīga, ielienu visur. Šoreiz arī savu degunu nenoturēju virtuvē un gāju uz istabu skatīties krāmus. I kasti sūdu mušu atradu, i puvušu ābolu, veselu virteni ar zivju acīm. Tādi brīnumi tur bija, tu nemaz, māsiņ, iedomāties nevari! Es jau sāku priecāties, sak’, būs i krelles, i citas lietas, bet tur jau mans vecis nāca. Noliku visu, kur bija, un klusītēm aizvilkos uz virtuvi.
Nākošajā rītā Vilibalds atkal bija augšā un kaut ko sitās pa kastroļiem. Likās, gandrīz jau ciema bundzinieks, ne burvis sanāks. Ieeju iekšā, šis jau piekrāvis pilnu galdu ar visādām krūzēm, bļodām un katliem. Bet, nekrietnelis tāds, manu priekšautu aizsējis! Jā, jā, to pašu, ko tu man dāvāji! Es kā maucu pa pauri, pēc tam tikai attapu, ka rokā kaltis gurķis. Vecais vēl ilgi gānīja mani par necieņu pret gudrākiem, vispusīgi izglītotiem un augstu stāvošiem cilvēkiem. Stāvētājs atradies, pa mizu tādam, kaut ar vecu gurķi. Pēc brīža tikai gribēju ieiet, parādīt vecim, kā man adās viņa zeķes. Šis tā aizcirta durvis, ka nemaz iekšā netiku (laikam tomēr pats no tā gurķa baidījās). Nu ko, nospriedu, ka durvis jau adīšanu netraucē, un turpināju. Lai jau tiek, ka tik pašam tad nesanāk staigāt spiedīgās zeķēs!
Nu, jā, gandrīz jau neizstāstīju līdz galam! Šis tāds ar lielu punu visu dienu pa virtuvi ņēmās. Kaut ko vārīja un burbināja. Es tur labāk nemaz nejaucos, savādāk ka nesit ar to pašu gurķi atpakaļ. Vakarā, kad es jau iekāpu guļamajos lindrakos, nāk mans vecais un smaida tā, it kā ne tādā virzienā būtu caurvējā stāvējis. Esot jaunības dziru izgudrojis! Tu jau zini, mās, kāda es skeptiska pret visām tām muļķībām, saku, lai pats dzer, ja sanāks, dzeršu es ar’. Bet tu nemaz nezini, kas notika! No sākuma nekas, es turpināju adīt, domāju, ka vecais kaut ko būs sajaucis un vienkāršu tēju izvārījis. Bet, tavu brīnumu, atskanēja āža blējiens. Tur jau viņš bija, samulsis, vecs, pinkains āzis. Sākumā šķita, ka vecis mani joko, bet nē, pamanīju tās pašas pazīstamās apakšbikses (jāsaka, nemaz nepiestāvēja). Tā nu es tagad dzīvoju… ar āzi…
Tava Klotilde!
P.S. Aizmirsu taču pateikt, kāpēc šis par āzi kļuva. Tajā dienā, kad pie pūšļotāja bija aizskrējis, izrādās, ka arī šim ausis appūstas, nedzird īsti, mārpuķes vietā mārrutku iedevis! Tā iet augsti izglītotiem un gudriem cilvēkiem! Mārrutku no mārpuķes neatšķirt! Phe…
Tik sen neesmu no tevis ne rindiņas saņēmusi, gandrīz jau sāku domāt, vai kas slikts nav atgadījies. Bet kur nu! Tu jau vienmēr kā tāds sīksts mārrutks, jo vairāk kustina, jo vairāk smird! Prieks dzirdēt, ka esi vesela un žirgta!
Vai, man tev tādas lietas, ko stāstīt, tu nemaz neticēsi! Atceries manu veco Vilibaldu? Nu, aptracis man tas vecis! Jau pusgadsimtu dzīvojam kopā, bet šis pēkšņi sadomājis atkal sākt nodarboties ar savām vecajām lietām. Es jau tev stāstīju, ka viņš jaunībā gāja kaut kādā skolā ar burvju novirzienu. Mācīja visādas parastas lietas ar’, bet bija arī pa kādam brīnumdzērienam un citiem ērmiem. Tad mēs apprecējāmies, un šis pārtrauca. Ne pušplēsta vārdiņa līdz tam nebilda.
Bet nu, ko es redzu? Vienu rītu izlienu no gultas, skatos - mans vecais kaut kur nozudis. Saucu, bet nekāda labā dzirde šim nebija, tāpēc gāju meklēt. Ieeju lielajā istabā (tur, kur manas ģerānijas aug) un ieraugu Vilibalda dibenu vienās apakšbiksēs. Tu pat nevari iedomāties - kur? Rēgojamies ārā no vecās kumodes! Paskatos, vecis arī galā vēl ir un dikti cītīgi rokas pa savām skolas laiku kastēm. Eju prasīt, ko tad šis tādu sadomājis, es taču māju pagājušo vasaru iztīrīju. Nekā, izrādās, sagribējies paburties!
Ko nu es no tā saprotu - tā arī atstāju viņu mierā un gāju dārzā ķimenes laistīt. Tik vien dzirdēju kā pāris būkšķus no mājas puses. Laikam dikti sparīgi ar kādu vecu grāmatu cīnījās. Pabeidzu savu darbu, vēl nodzenu pāris zilas vārnas no žoga un eju iekšā. Iedomājies, ko tikai mans vecis nebija sadarījis! Visa istaba vienos vienīgos krāmos un putekļos. Pats sēž uz gultas malas un sāk man stāstīt – tajā pudelē, redz, esot pelni no nedegušas malkas, tajā – kaķu čuras, citā vēl sarkano pieneņu pūkas. Kur šis vecis tādus krāmus ņēmis? Bet izrādās, ka tas viņiem skolā bijis izdales materiāls.
Es eju taisīt pusdienas, bet šis tik no istabas uzkliedz, ka aizskriešot pie pūšļotāja pēc kaut kādām tur zālītēm. Mārpuķu sakņu vajagot. Lai tik skrien, nodomāju. Bet mīļā, tu nemaz nevari iedomāties, ko es pa to laiku redzēju. Tu jau zini, ka es tāda ziņkārīga, ielienu visur. Šoreiz arī savu degunu nenoturēju virtuvē un gāju uz istabu skatīties krāmus. I kasti sūdu mušu atradu, i puvušu ābolu, veselu virteni ar zivju acīm. Tādi brīnumi tur bija, tu nemaz, māsiņ, iedomāties nevari! Es jau sāku priecāties, sak’, būs i krelles, i citas lietas, bet tur jau mans vecis nāca. Noliku visu, kur bija, un klusītēm aizvilkos uz virtuvi.
Nākošajā rītā Vilibalds atkal bija augšā un kaut ko sitās pa kastroļiem. Likās, gandrīz jau ciema bundzinieks, ne burvis sanāks. Ieeju iekšā, šis jau piekrāvis pilnu galdu ar visādām krūzēm, bļodām un katliem. Bet, nekrietnelis tāds, manu priekšautu aizsējis! Jā, jā, to pašu, ko tu man dāvāji! Es kā maucu pa pauri, pēc tam tikai attapu, ka rokā kaltis gurķis. Vecais vēl ilgi gānīja mani par necieņu pret gudrākiem, vispusīgi izglītotiem un augstu stāvošiem cilvēkiem. Stāvētājs atradies, pa mizu tādam, kaut ar vecu gurķi. Pēc brīža tikai gribēju ieiet, parādīt vecim, kā man adās viņa zeķes. Šis tā aizcirta durvis, ka nemaz iekšā netiku (laikam tomēr pats no tā gurķa baidījās). Nu ko, nospriedu, ka durvis jau adīšanu netraucē, un turpināju. Lai jau tiek, ka tik pašam tad nesanāk staigāt spiedīgās zeķēs!
Nu, jā, gandrīz jau neizstāstīju līdz galam! Šis tāds ar lielu punu visu dienu pa virtuvi ņēmās. Kaut ko vārīja un burbināja. Es tur labāk nemaz nejaucos, savādāk ka nesit ar to pašu gurķi atpakaļ. Vakarā, kad es jau iekāpu guļamajos lindrakos, nāk mans vecais un smaida tā, it kā ne tādā virzienā būtu caurvējā stāvējis. Esot jaunības dziru izgudrojis! Tu jau zini, mās, kāda es skeptiska pret visām tām muļķībām, saku, lai pats dzer, ja sanāks, dzeršu es ar’. Bet tu nemaz nezini, kas notika! No sākuma nekas, es turpināju adīt, domāju, ka vecais kaut ko būs sajaucis un vienkāršu tēju izvārījis. Bet, tavu brīnumu, atskanēja āža blējiens. Tur jau viņš bija, samulsis, vecs, pinkains āzis. Sākumā šķita, ka vecis mani joko, bet nē, pamanīju tās pašas pazīstamās apakšbikses (jāsaka, nemaz nepiestāvēja). Tā nu es tagad dzīvoju… ar āzi…
Tava Klotilde!
P.S. Aizmirsu taču pateikt, kāpēc šis par āzi kļuva. Tajā dienā, kad pie pūšļotāja bija aizskrējis, izrādās, ka arī šim ausis appūstas, nedzird īsti, mārpuķes vietā mārrutku iedevis! Tā iet augsti izglītotiem un gudriem cilvēkiem! Mārrutku no mārpuķes neatšķirt! Phe…