Supervista vai Megagailis
"Tip, tip, tip! Tipa, tipa!" aiz kūts durvīm atskanēja saimnieces brokastīs aicinājums.
"Jauna diena sākusies!" noskrapstēja durvju atslēga, un saules gaisma piepildīja visu telpu - gan pie durvīm jau sastājušos vistu bariņu, Leonarda pacelto seksti, gan arī tuvākus un tālākus kaktiņus, apspīdot gan slinko Leontīni laktas tālākajā stūrī, gan Maružu ligzdā - dējot savu pirmsbrokastu olu, gan Erberdīni un Kuzāru, kas bija jau uzsākušas savas brokastu čalas uz galda malas. Brīdī, kad saimniece paspēra soli nost no durvīm, vienpadsmit vistas un viens gailis, astēm plīvojot un stilbu spalvām kustoties, aiznesās pie siles, lai kāri uzbruktu brokastu vārītajiem kartupeļiem ar biezpienu.
***
Es esmu Albertīne un šorīt esmu īgna. Brokastis, protams, pārspēj pašas sevi, bet šīsnakts bezmiegs ir atstājis nepatīkamu iespaidu uz manu vēlēšanos pačalot ar biedrenēm un nodoties laiskai mēslu kaudzes aplūkošanai.
Šonakt visu nakti nācās klausīties, kā Erberdīne ar Kuzāru savā laktas stūrī kaut ko apsprieda. Lai arī visa čalošana notika pusbalsī, tomēr nīgrie skatieni citu virzienā nozīmēja to, ka svešām ausīm šīs runas nav nepieciešamas. Viņas jau abas tādas ir - briesmīgi nejaukas, kašķīgas un iedomīgas. Kā pašas izsakās - nākušas no izredzētā perējuma. Es gan domāju (un Leontīne man piekrīt), ka viņas vienkārši bijušas citā inkubatorā, bet skaļi to teikt nevar - vēl dabūšu pa seksti. Tā abas melnules vienu dienu ieradās kā vēl tādas pusaugu skuķes, bet jau tad bija tik nīgras, ka uzreiz privatizēja Leonardu un paziņoja, ka būšot tagad galvenās. Armīne un Klementīne skaļi gan iebilda, gan centās šīs špidrilkas pārmācīt, jo tā taču nedrīkst - uzreiz uzlekt hierarhijas augšgalā, bet jaunules bija tik nejaukas un kareivīgas, ka ieklupa krāgā pat Klementīnei, kas līdz šim lepojās ar greznu galvas rotu. Kopš tās dienas neviena vairs neiebilda ne pret Erberdīnes, ne Kuzāras izdarībām. Labāk bija pa gabalu!
Arī tagad - brokastīs - pārējās, kas jau bija apstājušas sili, tika brutāli padzītas nost, lai abas melnules tiktu izlasīt labākos kartupeļu gabalus un gardākās biezpiena druskas. Vienīgais, ko šīs pielaida pie siles vienlaicīgi ar sevi, bija Leonards, bet tam jau, nabagam, grūti ātri paēst - sekste ķeras aiz siles šķēršļa, ka var tikai ar knābja galu izlasīt pa kādam gabaliņam. Neviens nezina, vai tāpēc viņš ir izredzētais, vai tāpēc, ka vienīgais tēviņš starp mums - to nejaukās neļauj nojaust. Bet izredzēts viņš ir šā kā tā!
Apmierinājušas savu apetīti ar labākajiem brokastu kumosiem, Erberdīne un Kuzāra noskaloja to visu lejup ar pāris malkiem ūdens no vecās siļķu bundžas, uzknābāja nedaudz granti un aizsteidzās pie kaimiņu lepnulēm uzsist klaču. Lai jau skrien, kazas tādas! es pie sevis nosodījos un ļāvos mierīgai brokastu baudīšanai ar Leontīni un veco Mudīti. Mums nekur nebija jāsteidzas, jo mēslu kaudze nekur neaizbēgs, bet ar kaimiņienēm mēs pārējās pārmijām tikai ikrīta pieklājības klukstienu, īpaši neiedziļinoties viņu sirdsāpēs par slideno flīžu grīdu viņu stallī, par pakešu logu ventilācijas problēmām un kombinētās spēkbarības priekšrocībām. Tās nebija mūsu lietas, kaut gan Erberdīne un Kuzāra gandrīz to vien darīja kā ēda un runāja ar kaimiņu vistām. Varbūt jutās nenovērtētas, ka saimniece liek viņām dzīvot stallī parastajā kopā ar tādām lauķēm, kā viņas mūs reizēm sauca. Varbūt lietas bija pavisam citas, bet jebkurš, pat Leonards, kas mēģināja pabāzt degunu uz viņu pusi, dabūja knābienu cekulā un nevēlēšanos to vēlreiz atkārtot. Tā nu mēs samierinājāmies ar savām problēmām, čalojām savas lietas un centāmies izvairīties no ceļa krustošanas ar tām lepnajām preilenēm.
"Vai iesim uz mēslu kaudzi?" mani uzrunāja Klibā Anna, aicinot uz nelielu izkustēšanos svaigā gaisā. Jāteic, ka mēslu kaudze tepat mūsu aploka robežās bija, tomēr patīkami tā saulītē jaukā sabiedrībā izkustināt savus kāju pirkstus. Es piekritu, un mēs devāmies uz tālo aploka stūri. Pavisam netālu bija iekārtojušās Erberdīne un Kuzāra, kā arī otrpus drāšu žogam četras kaimiņu vistas, tomēr agrāk noslēgtā vienošanās par mēslu kaudzes brīvpieeju bija mūsu trumpis - neviens nevarēja aizliegt mums šo prieku. Melnules vien nošķielēja uz Klibās Annas pusi, iešņācās un pavācās pāris soļus tālāk no mums. Lai jau velkas, iedomīgās!
Tomēr šodien kašņāšanās mēslu kaudzē izrādījās krietni interesantāka kā citkārt. Mums bija pievienojušās arī Sardīne, Leonards un Maruža, tomēr ne jau mūsu sarunas bija tās, kas izpušķoja šo pasākumu. Šķieta, ka Erberdīnei un Kuzārai nu ir trāpījies labs klaču kumoss, pie tam visai svarīgs, jo viņas necentās īpaši pieklusināt balsis, to apspriežot ar kaimiņienēm. Lai arī visu dzirdēt nevarēja, tomēr dažas druskas bija saklausāmas pat šeit.
Tika spriests par kaut ko, kas nākšot tuvākajā laikā. Jāteic, ka konkrēts laiks netika minēts vai arī mēs nesaklausījām, bet tas nākšot drīz. Un, jo vairāk reižu Erberdīne šo vārdu izrunāja, jo skaļāk to piebalsoja Kuzāra un jo svarīgāk un tuvāk tas šķita. Pie tam, tas esot kaut kas ilgi gaidīts, bet no mūsu saimes slēpts. Kuzāra pat izmuldējās, no kurienes viņas šo informāciju ir saņēmušas - no saimnieces dēla, kas jau sen vistu sabiedrībā tika uzskatīts par brīnumdari. Ne velti viņš runāja sarežģītā valodā, staipīja riņķī visādas dīvainas ietaises un ik pa brīdim izdarīja kaut ko tādu, kas lika salekties jebkuras sevi cienošas vistas sirdij - viņš mācēja darīt brīnumus. Jāteic, ka tā līdz galam mēs tos nekad neesam izpratušas, bet tas jau tikai tāpēc, ka mēs esam parasti mājputni - mums neesot jābāž deguns Svarīgajās un Gudrajās lietās. Tā vismaz apgalvoja Erberdīne. Šeit arī nācās viņai piekrist, jo sapratām mēs no burvībām maz, tomēr iedomīgais tonis, kādā tas tika mums norādīts, lika šaubīties par abu jauno preileņu vistību. Abas gan vienā balsī apgalvoja, ka tas, ka viņas nākot no Izredzētā perējuma, viņām dodot Intelektu, kas savukārt ļauj saprast šādas sarežģītas lietas. Mums, parastajām, uz neko tādu neesot vērts cerēt, jo ar Intelektu piedzimstot. Figviņsazin, kas tas tāds, bet jāsaka, ka nesaprotam gan. Tas arī viņas padara savādākas. Nicinājumu gan tas nemazina, tomēr dod pārliecību, ka kašķēties labāk nevajag.
Bet, atgriežoties pie sarunas, tika minēts vēl kas, kas lika sastingt gan man, gan Leonardam, gan Maružai. Un Leontīnei arī, kad viņa to izdzirdēja. Sakarā ar to, ka tas Kaut Kas nākšot, varot gadīties, ka kāda no mums vairs nebūs starp dzīvajām. To sakot, Kuzāra pameta viltīgu skatienu Armīnes virzienā, ka šī nabadzīte aizskrēja izdēties (to olu gan viņa gribēja pietaupīt pēcpusdienai, bet uztraukums bija pārāk liels). Mēs visas saskatījāmies, bet Erberdīne jau turpināja sarunu ar kaimiņienēm par to, ka vajagot izvērst aizsardzības pasākumus, nodrošināties pret nevēlamām sekām un galvenais - sadarboties, lai novērstu šī Kaut Kā negatīvās sekas. Protams, neaizmirstot beigās piemetināt par to, ka pasākums būšot grandiozs, bet visām zelta maliņām reizēm gadoties arī tumšie mākoņi.
Mums ar to bija gana! Nu bija tik daudz kā satraucoša, ka to vajadzēja izstāstīt arī citām, tāpēc mēs ar Leonardu devāmies pievienoties Klementīnei un Romualdīnei zvilnēšanā siltās smiltīs, lai izstāstītu arī šīm abām jaunumus. Pēršanās piesaulītē bija īstā nodarbe, kas varētu atpūtināt mūsu saspringtos prātus. Maruža palika uz mēslu kaudzes - gan jau viņa izstāstīs, ja būs vēl kas.
***
Priekšpusdiena pagāja samērā mierīgi. Zvilnēšana kopā ar Klementīni un Romualdīni nomierināja satrauktos prātus, ka sākām jau spriest, vai tik šīs pašas nav kaut ko izdomājušas, lai neaptrūktos klaču ar kaimiņienēm. Nosmējāmies vien un turpinājās apspriedi par to, kā labāk sakārtot astes spalvas, ja no aizmugures pūš vējš.
***
"Tip, tip, tip! Tipa, tipa!" atkal atskanēja saimnieces balss. Tas varēja nozīmēt tikai vienu - pusdienas. Aši pietrausušās kājās, mēs izpurinājām palikušās smiltis no spalvām un diebām pie siles ar cerību tikt pie pirmajiem kumosiem, kamēr vēl Erberdīne un Kuzāra nav pateikušas pēdējos vārdus kaimiņienēm. Šodien pusdienās graudi - jauki, kraukšķīgi miežu graudi, saulē zeltaini mirdz - kas var būt vēl labāks. Pāris reizes paspējām ieknābāt, kad jau Leonards ar skaļu kurkstienu paziņoja par melnuļu tuvošanos. Šīs nesās šurp ko kājas nes, niknumā piesarkušām sekstēm. Gandrīz no kājām nogāza Klibo Annu, ieķērās skaustā Romualdīnei un sāka badīgi grābt graudus, it kā pusgadu nebūtu ēdušas, pa vidu pārmijot dažus "stulbenes, nemaz mūs nepagaidīja" un "kā tā var - sākt bez mums". Mēs paklusējām un gaidījām, kad abas badmiras būs piebāzušas savas guzas, lai tad netraucēti turpinātu mielastu. Kašķus ar tik nīgrā noskaņojumā esošām klukstēm labāk netaisīt.
Bet tad, kad abas nejaukās bija pierijušās, nebūt nenāca mūsu kārta palutināt savas guzas ar zeltainajiem graudiem. Tālāk sekoja Uzruna.
"Dārgās," ar riebumu iesāka Erberdīne. Varēja redzēt, ka viņa ilgi bija šo vārdu apsvērusi, muļļājusi un centusies nomainīt ar kaut ko vēl nicīgāku, bet laikam tas nebija izdevies, tāpēc tapām aplaimotas ar visai izaicinošā balsī noklukstētu šo apzīmējumu. "Mūsu ausīs ir nākusi ziņa, ko mēs vairs nespējam paturēt tikai mūsu - inteliģento - sabiedrībā," viņa ar pārliecinošu pārākuma izteiksmi turpināja.
"Ir nākusi ziņa, ka drīzumā notiks Lielas Lietas," pēdējie vārdi tika uzsvērti. Pie tiem Kuzāra piekrītoši pamāja ar galvu. Parasto nicīgumu un pārākuma sajūtu viņu abu acīs bija papildinājusi organizētkāre un svarīgums, kas lika mums tomēr ieklausīties abu teiktajā. "Lai arī nav zināms precīzs laiks, kad tas notiks, tomēr mums jābūt gatavām uz visu!" atkal zīmīgs skatiens, šoreiz Maružas virzienā.
"Saimnieces dēls," Kuzāra turpināja Erberdīnes iesākto, "tas, kurš ir brīnumdaris, vakar vakarā pirms gulētiešanas šo ziņu darīja mums zināmu. Tas, kas nāks, būs tik liels un grandiozs, tik varens un neapšaubāmi svarīgs, ka pat viņš bija stāvā sajūsmā. Bet no viņa teiktā mēs," spārna mājiens viņas un Erberdīnes virzienā, "liekot lietā savu INTELEKTU, sapratām, ka tam būs arī sekas. Kādas - to mēs nezinām, bet labas nebūšot. Tāpēc mums ir jānodrošinās!" viņa svinīgi noteica un palika stāvam ar izriestu guzu. Laikam tā bija viņas ideja.
"Bet kas tad nāks?" nevainīgi apjautājās vecā Mudīte, kas daudz brīnumus bija pieredzējusi sava mūža laikā, bet neko Tādu gan ne.
"Nezinu," atteica Erberdīne. "Kaut kas liels! Supervista, Megagailis, Ūbersaimnieks vai arī paranormāla dabas parādība!" viņa nodeklamēja, lai gan neizskatījās, ka pati saprot visus vārdus. Mudīte apmulsusi blisināja acis. Viss, ko viņa varēja izdvest, bija "Pik!". Mēs zīmīgi saskatījāmies. Teiktais izklausījās iespaidīgi. Erberdīne un Kuzāra, redzēdama, ka ir atstājusi uz mums smagu iespaidu, lepni pagriezās un cēli devās atpakaļ pie drāšu žoga, lai turpinātu sarunu. Mēs bijām tik satrauktas, ka daža pat aizmirsa paēst. Kad no dēšanas atgriezās Armīne, izstāstījām arī viņai. Viss, ko šī, nabadzīte, spēja, bija pagrozīt galvu.
"Bet ko tad mums darīt?" viņa satraukta ieminējās. "Mums taču kaut kas ir jādara!"
Saskatījos ar Leonardu. Tiešām, melnules bija savā svarīgajā Uzrunā aizmirsušas pateikt, kas tagad jādara!
"Varbūt vajag viņām paprasīt. Varbūt viņu Intelekts zina labāk?" apvaicājās Romualdīne. Pārējās piekrita, tāpēc bija jāizvēlas, kura veiks šo svarīgo uzdevumu. Kuru katru sūtīt nevarēja - bija jāizvēlas viscienījamākā un uzticamākā vista. Loze krita par labu Klementīnei, jo viņa bija hierarhijā visaugstāk no mums visām. Tūlīt aiz Erberdīnes un Kuzāras.
Izpurinājusi spalvas, sakārtojusi spārnus un nolasījusi pieķērušos zāles stiebrus no kājām, Klementīne izslējās cik stalti vien spēja un lēnām devās melnuļu virzienā. Pāris reizes viņa apstājās, acīm redzot nespēdama saņemties, bet tad atkal sevi pārvarēja un ceļu turpināja. Viņai darīja godu, ka šī svarīgā pienākuma veikšanai tika izraudzīta tieši viņa, nevis visvecākā Mudīte, pļāpa Romualdīne vai čaklā Maruža.
Redzot, ka Klementīne tomēr veiksmīgi ir sasniegusi abas preilenes, mēs pārējās centāmies izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Daža mēģināja paēst, cita pērties, bet viss aiz satraukuma sanāca tik stīvi un sarežģīti. Sardīne pat sāka sūdzēties, ka nevarēšot šovakar izdēties, ja būšot tāds sasprindzinājums vēdera aizmugurējā daļā. Nabadzīte! Jūtu viņai līdzi!
***
Gandrīz tikai ap launaga laiku atgriezās Klementīne. Viņa šķita ļoti uztraukta un gandrīz nosvīdusi, lai arī vistām tas bieži negadās. Viņa pat nedaudz raustīja valodu, tāpēc es viņai vispirms piedāvāju gabaliņu bietes, lai šī nomierinās.
Stāsts bija sekojošs. Protams, tika atkārtots tas, ko mēs jau dzirdējām pusdienu laikā. Bet vēl, viņām esot radusies Ideja! Un šī ideja esot tas, ko mēs nekādi nebūtu spējīgas radīt, tāpēc mums esot jābūt pateicīgām Erberdīnei un Kuzārai. Lai nu pateicība pagaida, vispirms vajag zināt Ideju. Bet Ideja paredzot, ka no šī paša brīža katrs aploka stūris esot jāsargā vienai vistai, pie tam mainoties ik pa ēdienreizēm. Galvenais pārvaldnieks būšot Leonards, kam esot regulāri jāapstaigā visi posteņi un jāuzzina, vai tur nav manīts Kaut Kas. Tā kā netika minēts, kas ir šis Kaut Kas, arī ne tas, kā gaidāmais varētu izskatīties vai izklausīties, tad tika nolemts, ka jāuzmana viss, kas nav kā parasti.
Sākām skaitīties. Bez Leonarda, Erberdīnes un Kuzāras mēs esam deviņas. Aplokam ir četri stūri. Tas nozīmēja, ka līdz vakariņām sardzē stāvēs četras vistas, līdz gulētiešanai citas četras. Viena paliks rezervē gadījumam, ja kādai vajadzēs steidzami iet dēt. Par pirmajām kandidatūrām Leonards izraudzīja Leontīni, Maružu, Armīni un Klibo Annu. Pēc vakariņām sardzi nomainīšot Mudīte, es, Sardīne un Romualdīne, ļaujot Klementīnei šoreiz atpūsties, jo viņa jau tāpat bija daudz darījusi. Četras pirmās varēja katra izvēlēties savu stūri, uz kuriem tad visas arī devās. Pienākums bija tik svarīgs, ka neviena nemēģināja pat iebilst. Mēs pārējās bažīgi noraudzījāmies uz aizgājējām un centāmies pievērsties savām lietām.
Atlikušais laiks līdz vakariņām ritēja mierīgi. Leonards pa kārtai apstaigāja sardzes posteņus, noklausījās katras vistas stāstīto un tad devās mēslu kaudzes galā to visu apdomāt, lai pēc tam turpinātu apgaitas nākamo apli. Es nolēmu, ka nu būtu īstais laiks pirms savas maiņas izdēt ikdienas olu, tāpēc devos uz stalli, kur trešajā ligzdāiegrimu mierīgā meditācijā.
***
Es tikko kā biju izdējusi vienu lielisku, brūnu olu, kad pie aploka atskanēja pazīstamais "Tip, tip, tip!" Atstāju savu lolojumu ligzdā un devos vakariņot. Šoreiz Erberdīne un Kuzāra tika palaistas pirmās bez kašķa, ļaujot tām mieloties ar vārītu biežu, kartupeļu mizu un zivju galvu maisījumu. Vistas, kas bija norīkotas sardzē, savus posteņus nepameta, kas radīja izbrīnu saimniecē, tomēr, redzot, ka ēdamā pietiek, viņa vien noraustīja plecus, nolika mums jaunas svaigas bietes un devās prom.
Kad Erberdīne un Kuzāra bija pielikušas māgu, viņas pievērsās mums.
"Tātad, redzu, ka sardze tiek nodrošināta," Kuzāra gandrīz ar atzinību balsī nokladzināja. "Vai ir kādas ziņas?" viņa vērsās pie Leonarda.
"Austrumu stūrī esot redzēts balts kaķis," viņš iesāka savu atskaiti. "Bet Maruža domā, ka tas ir Jurķeļa pilsētas brālēns. Ziemeļu stūris esot bijis pilnīgi mierīgs. Rietumu stūrī Klibā Anna esot saskaitījusi septiņas vieglās un vienu smago mašīnu aizbraucam pa ceļu, bet Dienvidu stūrī esot noticis divu žagatu ķīviņš par ietekmes sfēru sadalījumu mājas dienvidu pažobelēs!" Leonards svinīgi nobeidza savu stāstāmo. Erberdīne pagrozīja galvu uz vienu, uz otru pusi, nedaudz piešķieba un pamāja Leonardam - brīvi!
"Turpināt sardzi!" viņa izmeta, cēli pagriezās un aizgāja pie kaimiņienēm. Kuzāra viņai sekoja, vēl uzmetusi skatienu visiem četriem aploka stūriem.
Mēs paēdām un devāmies nomainīt sardzi. Man tika klusais ziemeļu stūris, kur es varēju mierīgi nodoties pārdomām, gaidot gulētiešanas laiku. Pa to brīdi Leontīne, Maruža, Armīne un Klibā Anna varēja paēst un nomierināties.
Erberdīne un Kuzāra turpināja dzīt pļāpas ar kaimiņienēm, taču es no sava posteņa neko vairs nedzirdēju. Tomēr mani uztrauca doma par šo Kaut Ko. Zinot, ar kādiem brīnumiem nodarbojas saimnieces dēls, nebūtu pārāk dīvaini, ja arī šis atnāktu tik pat negaidīti un stindzinoši. Vēl kā šodien atceros, kā vienu dienu, mierīgi kašņājoties aploka malā, mani pārsteidza pēkšņs gaismas zibsnis un dēla atzinība, ka es izskatoties tik skaisti. Lai arī sākumā mani pārbiedēja šī spilgtā gaisma, tomēr fakts, ka es tagad esot skaista, lika domāt par Skaistuma Burvestību. Varbūt tas palīdz labāk dēt, varbūt vienkārši labāk izskatīties - kas to lai zina, man to neizdevās izdibināt. Tikai redzēju, kā vēl citu reizi tādā pašā veidā dēls apbur arī citas biedrenes. Šis gods tika gan Klibajai Annai, gan Klementīnei un Leonardam. Šie visi pēc tam staigāja sabozuši savas spalvas un sekstes izslējuši. Sliktāk no tā nepalika, jo tās tomēr bija manas vecās biedrenes. No malas gan tas izskatījās mazliet savādāk, nekā tad, kad mani pašu nobūra. Agrāk es domāju, ka to viņš dara ar rokām, bet izrādās, ka tur bija arī tāda neliela kastīte. Pie vakariņu galda mēs toreiz nospriedām, ka tajā kastītē ir skaistuma pulveris, kas ar gaismas palīdzību tiek mums uzkaisīts, lai mēs izskatītos labāk. Ja tā labi padomā, Erberdīne un Kuzāra gan nebija to nekad dabūjušas, bet varbūt tikai tāpēc, ka pārsvarā uzturējās aploka tālākajā galā.
Šī apburšana bija pat diezgan patīkams notikums, ja neskaita apžilbušās acis. Bet arī tas pēc kāda laika pārgāja. Bet, ja nu tagad tas viss ir spēcīgāk? Ja nu mēģina noburt mūs visas? Tad mēs visas arī uz brīdi paliksim apžilbušas, nevarēsim uzmanīt, vai kas ļauns nenotiek pa to laiku, kamēr acis atkal aprod. Nu ja! es pati pie sevis iesaucos. Tā arī būs! Mēs visas kļūsim skaistākas, bet pa to laiku var notikt kautkas slikts! Šitais būs jāpastāsta citām!
Pēc brīža norietēja saule un saimniece nāca mūs salaist uz guļu. Leonards vēl pēdējo reizi apstaigāja sargposteņus ievākt ziņas, bet Erberdīne un Kuzāra visžēlīgi atļāva pa nakti nesargāt. Tas tik bija atvieglojums! Devāmies stallī, lai liktos uz guļu, tikai vēl pirms aizmigšanas izstāstīju pārējām savu ideju, kas dažā radīja satraukumu, citā sajūsmu. Sardīne sāka kārtot savas spalvas, bet Armīne devās uz ligzdu, jo tur viņai būšot drošāka gulēšana. Nabadzīte uztraucās, ka nevarēšot aiz uztraukuma aizmigt un varot vēl nokrist no laktas. Ar labu nakti!
"Kuš, klukstes!" no augšējās laktas nošņācās Kuzāra. Bija laiks gulēt.
***
Rīts pienāca tik pat ikdienišķs kā parasti. Paēdušas brokastīs auzu graudus, Leontīne, Maruža, Armīne un Klementīne devās uz saviem sargposteņiem, lai tur pavadītu laiku līdz pusdienām. Arī mēs pārējās cītīgi skatījāmies apkārt, bet atļāvāmies arī ik pa brītiņam pakašņāties mēslu kaudzē vai nopērties. Pat Erberdīne un Kuzāra šķita laipnākas pret mums, jo laikam tomēr saprata, ka mēs sargājam arī viņas. Kaut gan vairāk par vīzdegunīgu "Labrīt, kā sviežas!" no Kuzāras es nesaņēmu, tomēr arī tas bija daudz un noteikti viņai prasīja lielu saņemšanos, lai uzrunātu tādulauķi kā es. Phe!
***
Vēl nebija pat pienākušas pusdienas, kad uz soliņa netālu no aploka apsēdās saimnieces dēls ar vēl kādu. Tā kā tas neietilpa nevienā sargājamajā posmā, tad nolēmām, ka mēs pārējās sekosim līdzi visam, kas notiek.
Viņi sēdēja ar muguru pret mums, tāpēc nemaz neredzēja, ka mēs visas esam sanākušas pavisam tuvu, lai dzirdētu, kas notiks.
Saimnieces dēls sākumā runāja kaut ko par šodienas darāmajiem darbiem, bet pēc brīža viņš pievērsās daudz interesantākām lietām.
"Atceries, es tev toreiz stāstīju, kas šodien notiks!" viņš ieminējās. Tas lika mums visām saausīties. Leonards tā izstiepa kaklu, ka gandrīz divtik liels kļuva. Bet otrs uz soliņa sēdošais laikam īsti nesaprata, par ko iet runa.
"Kas tad?" viņš apmulsis ievaicājās. Bet pat mums bija skaidrs, ka šodien laikam ir tā Lielā diena, kad notiks Tas. Arī Erberdīne un Kuzāra sāka mest skatus mūsu virzienā. Laikam uztraucās, ka mēs tagad būsim skaistas, bet viņas ne!
"Nu tas, kam bija jānotiek sākumā 2006. gada septembrī vai decembrī, bet tika atlikts uz 2007. gada janvāri," saimnieces dēls centās pateikt priekšā. Bet otrs vēl joprojām izskatījās apmulsis. Tātad jau tik sen, mēs saskatījāmies.
"Un tad tika vēlreiz atlikts, jo kā jau vienmēr, nekas nebija kārtībā," dēls vedināja vēl. "Visādi caurumi un tārpi!" Nē, caurumus mums nevajag, ja nu vienīgi žogā, bet tārpi gan izklausās sasodīti kārdinoši. Erberdīne un Kuzāra jau bija atnākušas pie mums un pavisam rātni stāvēja maliņā un klausījās.
"Un pirms nedēļas tas tomēr notika. Es jau pasūtīju sev kopiju. Šodien man atnāca paziņojums no pasta, ka paka ir pienākusi," viņš runāja, vēl joprojām nenosaukdams to Kaut Ko vārdā. Mēs bijām satrauktas, viņa sarunu biedrs apmulsis. Klibā Anna sāka žagoties. Nabadzīte!
"Nu, Windows Vista, taču!" dēls beidzot atbildēja. Mūsu acis iepletās pavisam lielas. Kas tā par Vistu? Nu, vista ta’ vista, bet kāpēc tāda? Un kāpēc jāsūta pa pastu?
"Un tam par godu es uzlūdzu tevi, Kažu un Jaņķeli uz vakariņām. Sarunāju, ka mutere uztaisīs vistu stilbiņus! Tās divas mellās esot tieši kā reiz!" viņš atteica un pagriezies norādīja uz Erberdīni un Kuzāru. Arī mēs atskatījāmies.
Abas melnules stāvēja stīvas kā mieti, acīm lielām kā pogas. Kuzāra norija kādu aizķērušos graudu. Abas tagad stāvēja, nespēdamas pakustēties un sagremot sacīto. Laikam jau Intelekts nelīdzēja!
***
Tagad mēs atkal esam deviņas un Leonards. Paldies Windows Vista! Katram melnam un nejaukam mākonim ir sava zelta maliņa! Hehe!
"Jauna diena sākusies!" noskrapstēja durvju atslēga, un saules gaisma piepildīja visu telpu - gan pie durvīm jau sastājušos vistu bariņu, Leonarda pacelto seksti, gan arī tuvākus un tālākus kaktiņus, apspīdot gan slinko Leontīni laktas tālākajā stūrī, gan Maružu ligzdā - dējot savu pirmsbrokastu olu, gan Erberdīni un Kuzāru, kas bija jau uzsākušas savas brokastu čalas uz galda malas. Brīdī, kad saimniece paspēra soli nost no durvīm, vienpadsmit vistas un viens gailis, astēm plīvojot un stilbu spalvām kustoties, aiznesās pie siles, lai kāri uzbruktu brokastu vārītajiem kartupeļiem ar biezpienu.
***
Es esmu Albertīne un šorīt esmu īgna. Brokastis, protams, pārspēj pašas sevi, bet šīsnakts bezmiegs ir atstājis nepatīkamu iespaidu uz manu vēlēšanos pačalot ar biedrenēm un nodoties laiskai mēslu kaudzes aplūkošanai.
Šonakt visu nakti nācās klausīties, kā Erberdīne ar Kuzāru savā laktas stūrī kaut ko apsprieda. Lai arī visa čalošana notika pusbalsī, tomēr nīgrie skatieni citu virzienā nozīmēja to, ka svešām ausīm šīs runas nav nepieciešamas. Viņas jau abas tādas ir - briesmīgi nejaukas, kašķīgas un iedomīgas. Kā pašas izsakās - nākušas no izredzētā perējuma. Es gan domāju (un Leontīne man piekrīt), ka viņas vienkārši bijušas citā inkubatorā, bet skaļi to teikt nevar - vēl dabūšu pa seksti. Tā abas melnules vienu dienu ieradās kā vēl tādas pusaugu skuķes, bet jau tad bija tik nīgras, ka uzreiz privatizēja Leonardu un paziņoja, ka būšot tagad galvenās. Armīne un Klementīne skaļi gan iebilda, gan centās šīs špidrilkas pārmācīt, jo tā taču nedrīkst - uzreiz uzlekt hierarhijas augšgalā, bet jaunules bija tik nejaukas un kareivīgas, ka ieklupa krāgā pat Klementīnei, kas līdz šim lepojās ar greznu galvas rotu. Kopš tās dienas neviena vairs neiebilda ne pret Erberdīnes, ne Kuzāras izdarībām. Labāk bija pa gabalu!
Arī tagad - brokastīs - pārējās, kas jau bija apstājušas sili, tika brutāli padzītas nost, lai abas melnules tiktu izlasīt labākos kartupeļu gabalus un gardākās biezpiena druskas. Vienīgais, ko šīs pielaida pie siles vienlaicīgi ar sevi, bija Leonards, bet tam jau, nabagam, grūti ātri paēst - sekste ķeras aiz siles šķēršļa, ka var tikai ar knābja galu izlasīt pa kādam gabaliņam. Neviens nezina, vai tāpēc viņš ir izredzētais, vai tāpēc, ka vienīgais tēviņš starp mums - to nejaukās neļauj nojaust. Bet izredzēts viņš ir šā kā tā!
Apmierinājušas savu apetīti ar labākajiem brokastu kumosiem, Erberdīne un Kuzāra noskaloja to visu lejup ar pāris malkiem ūdens no vecās siļķu bundžas, uzknābāja nedaudz granti un aizsteidzās pie kaimiņu lepnulēm uzsist klaču. Lai jau skrien, kazas tādas! es pie sevis nosodījos un ļāvos mierīgai brokastu baudīšanai ar Leontīni un veco Mudīti. Mums nekur nebija jāsteidzas, jo mēslu kaudze nekur neaizbēgs, bet ar kaimiņienēm mēs pārējās pārmijām tikai ikrīta pieklājības klukstienu, īpaši neiedziļinoties viņu sirdsāpēs par slideno flīžu grīdu viņu stallī, par pakešu logu ventilācijas problēmām un kombinētās spēkbarības priekšrocībām. Tās nebija mūsu lietas, kaut gan Erberdīne un Kuzāra gandrīz to vien darīja kā ēda un runāja ar kaimiņu vistām. Varbūt jutās nenovērtētas, ka saimniece liek viņām dzīvot stallī parastajā kopā ar tādām lauķēm, kā viņas mūs reizēm sauca. Varbūt lietas bija pavisam citas, bet jebkurš, pat Leonards, kas mēģināja pabāzt degunu uz viņu pusi, dabūja knābienu cekulā un nevēlēšanos to vēlreiz atkārtot. Tā nu mēs samierinājāmies ar savām problēmām, čalojām savas lietas un centāmies izvairīties no ceļa krustošanas ar tām lepnajām preilenēm.
"Vai iesim uz mēslu kaudzi?" mani uzrunāja Klibā Anna, aicinot uz nelielu izkustēšanos svaigā gaisā. Jāteic, ka mēslu kaudze tepat mūsu aploka robežās bija, tomēr patīkami tā saulītē jaukā sabiedrībā izkustināt savus kāju pirkstus. Es piekritu, un mēs devāmies uz tālo aploka stūri. Pavisam netālu bija iekārtojušās Erberdīne un Kuzāra, kā arī otrpus drāšu žogam četras kaimiņu vistas, tomēr agrāk noslēgtā vienošanās par mēslu kaudzes brīvpieeju bija mūsu trumpis - neviens nevarēja aizliegt mums šo prieku. Melnules vien nošķielēja uz Klibās Annas pusi, iešņācās un pavācās pāris soļus tālāk no mums. Lai jau velkas, iedomīgās!
Tomēr šodien kašņāšanās mēslu kaudzē izrādījās krietni interesantāka kā citkārt. Mums bija pievienojušās arī Sardīne, Leonards un Maruža, tomēr ne jau mūsu sarunas bija tās, kas izpušķoja šo pasākumu. Šķieta, ka Erberdīnei un Kuzārai nu ir trāpījies labs klaču kumoss, pie tam visai svarīgs, jo viņas necentās īpaši pieklusināt balsis, to apspriežot ar kaimiņienēm. Lai arī visu dzirdēt nevarēja, tomēr dažas druskas bija saklausāmas pat šeit.
Tika spriests par kaut ko, kas nākšot tuvākajā laikā. Jāteic, ka konkrēts laiks netika minēts vai arī mēs nesaklausījām, bet tas nākšot drīz. Un, jo vairāk reižu Erberdīne šo vārdu izrunāja, jo skaļāk to piebalsoja Kuzāra un jo svarīgāk un tuvāk tas šķita. Pie tam, tas esot kaut kas ilgi gaidīts, bet no mūsu saimes slēpts. Kuzāra pat izmuldējās, no kurienes viņas šo informāciju ir saņēmušas - no saimnieces dēla, kas jau sen vistu sabiedrībā tika uzskatīts par brīnumdari. Ne velti viņš runāja sarežģītā valodā, staipīja riņķī visādas dīvainas ietaises un ik pa brīdim izdarīja kaut ko tādu, kas lika salekties jebkuras sevi cienošas vistas sirdij - viņš mācēja darīt brīnumus. Jāteic, ka tā līdz galam mēs tos nekad neesam izpratušas, bet tas jau tikai tāpēc, ka mēs esam parasti mājputni - mums neesot jābāž deguns Svarīgajās un Gudrajās lietās. Tā vismaz apgalvoja Erberdīne. Šeit arī nācās viņai piekrist, jo sapratām mēs no burvībām maz, tomēr iedomīgais tonis, kādā tas tika mums norādīts, lika šaubīties par abu jauno preileņu vistību. Abas gan vienā balsī apgalvoja, ka tas, ka viņas nākot no Izredzētā perējuma, viņām dodot Intelektu, kas savukārt ļauj saprast šādas sarežģītas lietas. Mums, parastajām, uz neko tādu neesot vērts cerēt, jo ar Intelektu piedzimstot. Figviņsazin, kas tas tāds, bet jāsaka, ka nesaprotam gan. Tas arī viņas padara savādākas. Nicinājumu gan tas nemazina, tomēr dod pārliecību, ka kašķēties labāk nevajag.
Bet, atgriežoties pie sarunas, tika minēts vēl kas, kas lika sastingt gan man, gan Leonardam, gan Maružai. Un Leontīnei arī, kad viņa to izdzirdēja. Sakarā ar to, ka tas Kaut Kas nākšot, varot gadīties, ka kāda no mums vairs nebūs starp dzīvajām. To sakot, Kuzāra pameta viltīgu skatienu Armīnes virzienā, ka šī nabadzīte aizskrēja izdēties (to olu gan viņa gribēja pietaupīt pēcpusdienai, bet uztraukums bija pārāk liels). Mēs visas saskatījāmies, bet Erberdīne jau turpināja sarunu ar kaimiņienēm par to, ka vajagot izvērst aizsardzības pasākumus, nodrošināties pret nevēlamām sekām un galvenais - sadarboties, lai novērstu šī Kaut Kā negatīvās sekas. Protams, neaizmirstot beigās piemetināt par to, ka pasākums būšot grandiozs, bet visām zelta maliņām reizēm gadoties arī tumšie mākoņi.
Mums ar to bija gana! Nu bija tik daudz kā satraucoša, ka to vajadzēja izstāstīt arī citām, tāpēc mēs ar Leonardu devāmies pievienoties Klementīnei un Romualdīnei zvilnēšanā siltās smiltīs, lai izstāstītu arī šīm abām jaunumus. Pēršanās piesaulītē bija īstā nodarbe, kas varētu atpūtināt mūsu saspringtos prātus. Maruža palika uz mēslu kaudzes - gan jau viņa izstāstīs, ja būs vēl kas.
***
Priekšpusdiena pagāja samērā mierīgi. Zvilnēšana kopā ar Klementīni un Romualdīni nomierināja satrauktos prātus, ka sākām jau spriest, vai tik šīs pašas nav kaut ko izdomājušas, lai neaptrūktos klaču ar kaimiņienēm. Nosmējāmies vien un turpinājās apspriedi par to, kā labāk sakārtot astes spalvas, ja no aizmugures pūš vējš.
***
"Tip, tip, tip! Tipa, tipa!" atkal atskanēja saimnieces balss. Tas varēja nozīmēt tikai vienu - pusdienas. Aši pietrausušās kājās, mēs izpurinājām palikušās smiltis no spalvām un diebām pie siles ar cerību tikt pie pirmajiem kumosiem, kamēr vēl Erberdīne un Kuzāra nav pateikušas pēdējos vārdus kaimiņienēm. Šodien pusdienās graudi - jauki, kraukšķīgi miežu graudi, saulē zeltaini mirdz - kas var būt vēl labāks. Pāris reizes paspējām ieknābāt, kad jau Leonards ar skaļu kurkstienu paziņoja par melnuļu tuvošanos. Šīs nesās šurp ko kājas nes, niknumā piesarkušām sekstēm. Gandrīz no kājām nogāza Klibo Annu, ieķērās skaustā Romualdīnei un sāka badīgi grābt graudus, it kā pusgadu nebūtu ēdušas, pa vidu pārmijot dažus "stulbenes, nemaz mūs nepagaidīja" un "kā tā var - sākt bez mums". Mēs paklusējām un gaidījām, kad abas badmiras būs piebāzušas savas guzas, lai tad netraucēti turpinātu mielastu. Kašķus ar tik nīgrā noskaņojumā esošām klukstēm labāk netaisīt.
Bet tad, kad abas nejaukās bija pierijušās, nebūt nenāca mūsu kārta palutināt savas guzas ar zeltainajiem graudiem. Tālāk sekoja Uzruna.
"Dārgās," ar riebumu iesāka Erberdīne. Varēja redzēt, ka viņa ilgi bija šo vārdu apsvērusi, muļļājusi un centusies nomainīt ar kaut ko vēl nicīgāku, bet laikam tas nebija izdevies, tāpēc tapām aplaimotas ar visai izaicinošā balsī noklukstētu šo apzīmējumu. "Mūsu ausīs ir nākusi ziņa, ko mēs vairs nespējam paturēt tikai mūsu - inteliģento - sabiedrībā," viņa ar pārliecinošu pārākuma izteiksmi turpināja.
"Ir nākusi ziņa, ka drīzumā notiks Lielas Lietas," pēdējie vārdi tika uzsvērti. Pie tiem Kuzāra piekrītoši pamāja ar galvu. Parasto nicīgumu un pārākuma sajūtu viņu abu acīs bija papildinājusi organizētkāre un svarīgums, kas lika mums tomēr ieklausīties abu teiktajā. "Lai arī nav zināms precīzs laiks, kad tas notiks, tomēr mums jābūt gatavām uz visu!" atkal zīmīgs skatiens, šoreiz Maružas virzienā.
"Saimnieces dēls," Kuzāra turpināja Erberdīnes iesākto, "tas, kurš ir brīnumdaris, vakar vakarā pirms gulētiešanas šo ziņu darīja mums zināmu. Tas, kas nāks, būs tik liels un grandiozs, tik varens un neapšaubāmi svarīgs, ka pat viņš bija stāvā sajūsmā. Bet no viņa teiktā mēs," spārna mājiens viņas un Erberdīnes virzienā, "liekot lietā savu INTELEKTU, sapratām, ka tam būs arī sekas. Kādas - to mēs nezinām, bet labas nebūšot. Tāpēc mums ir jānodrošinās!" viņa svinīgi noteica un palika stāvam ar izriestu guzu. Laikam tā bija viņas ideja.
"Bet kas tad nāks?" nevainīgi apjautājās vecā Mudīte, kas daudz brīnumus bija pieredzējusi sava mūža laikā, bet neko Tādu gan ne.
"Nezinu," atteica Erberdīne. "Kaut kas liels! Supervista, Megagailis, Ūbersaimnieks vai arī paranormāla dabas parādība!" viņa nodeklamēja, lai gan neizskatījās, ka pati saprot visus vārdus. Mudīte apmulsusi blisināja acis. Viss, ko viņa varēja izdvest, bija "Pik!". Mēs zīmīgi saskatījāmies. Teiktais izklausījās iespaidīgi. Erberdīne un Kuzāra, redzēdama, ka ir atstājusi uz mums smagu iespaidu, lepni pagriezās un cēli devās atpakaļ pie drāšu žoga, lai turpinātu sarunu. Mēs bijām tik satrauktas, ka daža pat aizmirsa paēst. Kad no dēšanas atgriezās Armīne, izstāstījām arī viņai. Viss, ko šī, nabadzīte, spēja, bija pagrozīt galvu.
"Bet ko tad mums darīt?" viņa satraukta ieminējās. "Mums taču kaut kas ir jādara!"
Saskatījos ar Leonardu. Tiešām, melnules bija savā svarīgajā Uzrunā aizmirsušas pateikt, kas tagad jādara!
"Varbūt vajag viņām paprasīt. Varbūt viņu Intelekts zina labāk?" apvaicājās Romualdīne. Pārējās piekrita, tāpēc bija jāizvēlas, kura veiks šo svarīgo uzdevumu. Kuru katru sūtīt nevarēja - bija jāizvēlas viscienījamākā un uzticamākā vista. Loze krita par labu Klementīnei, jo viņa bija hierarhijā visaugstāk no mums visām. Tūlīt aiz Erberdīnes un Kuzāras.
Izpurinājusi spalvas, sakārtojusi spārnus un nolasījusi pieķērušos zāles stiebrus no kājām, Klementīne izslējās cik stalti vien spēja un lēnām devās melnuļu virzienā. Pāris reizes viņa apstājās, acīm redzot nespēdama saņemties, bet tad atkal sevi pārvarēja un ceļu turpināja. Viņai darīja godu, ka šī svarīgā pienākuma veikšanai tika izraudzīta tieši viņa, nevis visvecākā Mudīte, pļāpa Romualdīne vai čaklā Maruža.
Redzot, ka Klementīne tomēr veiksmīgi ir sasniegusi abas preilenes, mēs pārējās centāmies izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Daža mēģināja paēst, cita pērties, bet viss aiz satraukuma sanāca tik stīvi un sarežģīti. Sardīne pat sāka sūdzēties, ka nevarēšot šovakar izdēties, ja būšot tāds sasprindzinājums vēdera aizmugurējā daļā. Nabadzīte! Jūtu viņai līdzi!
***
Gandrīz tikai ap launaga laiku atgriezās Klementīne. Viņa šķita ļoti uztraukta un gandrīz nosvīdusi, lai arī vistām tas bieži negadās. Viņa pat nedaudz raustīja valodu, tāpēc es viņai vispirms piedāvāju gabaliņu bietes, lai šī nomierinās.
Stāsts bija sekojošs. Protams, tika atkārtots tas, ko mēs jau dzirdējām pusdienu laikā. Bet vēl, viņām esot radusies Ideja! Un šī ideja esot tas, ko mēs nekādi nebūtu spējīgas radīt, tāpēc mums esot jābūt pateicīgām Erberdīnei un Kuzārai. Lai nu pateicība pagaida, vispirms vajag zināt Ideju. Bet Ideja paredzot, ka no šī paša brīža katrs aploka stūris esot jāsargā vienai vistai, pie tam mainoties ik pa ēdienreizēm. Galvenais pārvaldnieks būšot Leonards, kam esot regulāri jāapstaigā visi posteņi un jāuzzina, vai tur nav manīts Kaut Kas. Tā kā netika minēts, kas ir šis Kaut Kas, arī ne tas, kā gaidāmais varētu izskatīties vai izklausīties, tad tika nolemts, ka jāuzmana viss, kas nav kā parasti.
Sākām skaitīties. Bez Leonarda, Erberdīnes un Kuzāras mēs esam deviņas. Aplokam ir četri stūri. Tas nozīmēja, ka līdz vakariņām sardzē stāvēs četras vistas, līdz gulētiešanai citas četras. Viena paliks rezervē gadījumam, ja kādai vajadzēs steidzami iet dēt. Par pirmajām kandidatūrām Leonards izraudzīja Leontīni, Maružu, Armīni un Klibo Annu. Pēc vakariņām sardzi nomainīšot Mudīte, es, Sardīne un Romualdīne, ļaujot Klementīnei šoreiz atpūsties, jo viņa jau tāpat bija daudz darījusi. Četras pirmās varēja katra izvēlēties savu stūri, uz kuriem tad visas arī devās. Pienākums bija tik svarīgs, ka neviena nemēģināja pat iebilst. Mēs pārējās bažīgi noraudzījāmies uz aizgājējām un centāmies pievērsties savām lietām.
Atlikušais laiks līdz vakariņām ritēja mierīgi. Leonards pa kārtai apstaigāja sardzes posteņus, noklausījās katras vistas stāstīto un tad devās mēslu kaudzes galā to visu apdomāt, lai pēc tam turpinātu apgaitas nākamo apli. Es nolēmu, ka nu būtu īstais laiks pirms savas maiņas izdēt ikdienas olu, tāpēc devos uz stalli, kur trešajā ligzdāiegrimu mierīgā meditācijā.
***
Es tikko kā biju izdējusi vienu lielisku, brūnu olu, kad pie aploka atskanēja pazīstamais "Tip, tip, tip!" Atstāju savu lolojumu ligzdā un devos vakariņot. Šoreiz Erberdīne un Kuzāra tika palaistas pirmās bez kašķa, ļaujot tām mieloties ar vārītu biežu, kartupeļu mizu un zivju galvu maisījumu. Vistas, kas bija norīkotas sardzē, savus posteņus nepameta, kas radīja izbrīnu saimniecē, tomēr, redzot, ka ēdamā pietiek, viņa vien noraustīja plecus, nolika mums jaunas svaigas bietes un devās prom.
Kad Erberdīne un Kuzāra bija pielikušas māgu, viņas pievērsās mums.
"Tātad, redzu, ka sardze tiek nodrošināta," Kuzāra gandrīz ar atzinību balsī nokladzināja. "Vai ir kādas ziņas?" viņa vērsās pie Leonarda.
"Austrumu stūrī esot redzēts balts kaķis," viņš iesāka savu atskaiti. "Bet Maruža domā, ka tas ir Jurķeļa pilsētas brālēns. Ziemeļu stūris esot bijis pilnīgi mierīgs. Rietumu stūrī Klibā Anna esot saskaitījusi septiņas vieglās un vienu smago mašīnu aizbraucam pa ceļu, bet Dienvidu stūrī esot noticis divu žagatu ķīviņš par ietekmes sfēru sadalījumu mājas dienvidu pažobelēs!" Leonards svinīgi nobeidza savu stāstāmo. Erberdīne pagrozīja galvu uz vienu, uz otru pusi, nedaudz piešķieba un pamāja Leonardam - brīvi!
"Turpināt sardzi!" viņa izmeta, cēli pagriezās un aizgāja pie kaimiņienēm. Kuzāra viņai sekoja, vēl uzmetusi skatienu visiem četriem aploka stūriem.
Mēs paēdām un devāmies nomainīt sardzi. Man tika klusais ziemeļu stūris, kur es varēju mierīgi nodoties pārdomām, gaidot gulētiešanas laiku. Pa to brīdi Leontīne, Maruža, Armīne un Klibā Anna varēja paēst un nomierināties.
Erberdīne un Kuzāra turpināja dzīt pļāpas ar kaimiņienēm, taču es no sava posteņa neko vairs nedzirdēju. Tomēr mani uztrauca doma par šo Kaut Ko. Zinot, ar kādiem brīnumiem nodarbojas saimnieces dēls, nebūtu pārāk dīvaini, ja arī šis atnāktu tik pat negaidīti un stindzinoši. Vēl kā šodien atceros, kā vienu dienu, mierīgi kašņājoties aploka malā, mani pārsteidza pēkšņs gaismas zibsnis un dēla atzinība, ka es izskatoties tik skaisti. Lai arī sākumā mani pārbiedēja šī spilgtā gaisma, tomēr fakts, ka es tagad esot skaista, lika domāt par Skaistuma Burvestību. Varbūt tas palīdz labāk dēt, varbūt vienkārši labāk izskatīties - kas to lai zina, man to neizdevās izdibināt. Tikai redzēju, kā vēl citu reizi tādā pašā veidā dēls apbur arī citas biedrenes. Šis gods tika gan Klibajai Annai, gan Klementīnei un Leonardam. Šie visi pēc tam staigāja sabozuši savas spalvas un sekstes izslējuši. Sliktāk no tā nepalika, jo tās tomēr bija manas vecās biedrenes. No malas gan tas izskatījās mazliet savādāk, nekā tad, kad mani pašu nobūra. Agrāk es domāju, ka to viņš dara ar rokām, bet izrādās, ka tur bija arī tāda neliela kastīte. Pie vakariņu galda mēs toreiz nospriedām, ka tajā kastītē ir skaistuma pulveris, kas ar gaismas palīdzību tiek mums uzkaisīts, lai mēs izskatītos labāk. Ja tā labi padomā, Erberdīne un Kuzāra gan nebija to nekad dabūjušas, bet varbūt tikai tāpēc, ka pārsvarā uzturējās aploka tālākajā galā.
Šī apburšana bija pat diezgan patīkams notikums, ja neskaita apžilbušās acis. Bet arī tas pēc kāda laika pārgāja. Bet, ja nu tagad tas viss ir spēcīgāk? Ja nu mēģina noburt mūs visas? Tad mēs visas arī uz brīdi paliksim apžilbušas, nevarēsim uzmanīt, vai kas ļauns nenotiek pa to laiku, kamēr acis atkal aprod. Nu ja! es pati pie sevis iesaucos. Tā arī būs! Mēs visas kļūsim skaistākas, bet pa to laiku var notikt kautkas slikts! Šitais būs jāpastāsta citām!
Pēc brīža norietēja saule un saimniece nāca mūs salaist uz guļu. Leonards vēl pēdējo reizi apstaigāja sargposteņus ievākt ziņas, bet Erberdīne un Kuzāra visžēlīgi atļāva pa nakti nesargāt. Tas tik bija atvieglojums! Devāmies stallī, lai liktos uz guļu, tikai vēl pirms aizmigšanas izstāstīju pārējām savu ideju, kas dažā radīja satraukumu, citā sajūsmu. Sardīne sāka kārtot savas spalvas, bet Armīne devās uz ligzdu, jo tur viņai būšot drošāka gulēšana. Nabadzīte uztraucās, ka nevarēšot aiz uztraukuma aizmigt un varot vēl nokrist no laktas. Ar labu nakti!
"Kuš, klukstes!" no augšējās laktas nošņācās Kuzāra. Bija laiks gulēt.
***
Rīts pienāca tik pat ikdienišķs kā parasti. Paēdušas brokastīs auzu graudus, Leontīne, Maruža, Armīne un Klementīne devās uz saviem sargposteņiem, lai tur pavadītu laiku līdz pusdienām. Arī mēs pārējās cītīgi skatījāmies apkārt, bet atļāvāmies arī ik pa brītiņam pakašņāties mēslu kaudzē vai nopērties. Pat Erberdīne un Kuzāra šķita laipnākas pret mums, jo laikam tomēr saprata, ka mēs sargājam arī viņas. Kaut gan vairāk par vīzdegunīgu "Labrīt, kā sviežas!" no Kuzāras es nesaņēmu, tomēr arī tas bija daudz un noteikti viņai prasīja lielu saņemšanos, lai uzrunātu tādulauķi kā es. Phe!
***
Vēl nebija pat pienākušas pusdienas, kad uz soliņa netālu no aploka apsēdās saimnieces dēls ar vēl kādu. Tā kā tas neietilpa nevienā sargājamajā posmā, tad nolēmām, ka mēs pārējās sekosim līdzi visam, kas notiek.
Viņi sēdēja ar muguru pret mums, tāpēc nemaz neredzēja, ka mēs visas esam sanākušas pavisam tuvu, lai dzirdētu, kas notiks.
Saimnieces dēls sākumā runāja kaut ko par šodienas darāmajiem darbiem, bet pēc brīža viņš pievērsās daudz interesantākām lietām.
"Atceries, es tev toreiz stāstīju, kas šodien notiks!" viņš ieminējās. Tas lika mums visām saausīties. Leonards tā izstiepa kaklu, ka gandrīz divtik liels kļuva. Bet otrs uz soliņa sēdošais laikam īsti nesaprata, par ko iet runa.
"Kas tad?" viņš apmulsis ievaicājās. Bet pat mums bija skaidrs, ka šodien laikam ir tā Lielā diena, kad notiks Tas. Arī Erberdīne un Kuzāra sāka mest skatus mūsu virzienā. Laikam uztraucās, ka mēs tagad būsim skaistas, bet viņas ne!
"Nu tas, kam bija jānotiek sākumā 2006. gada septembrī vai decembrī, bet tika atlikts uz 2007. gada janvāri," saimnieces dēls centās pateikt priekšā. Bet otrs vēl joprojām izskatījās apmulsis. Tātad jau tik sen, mēs saskatījāmies.
"Un tad tika vēlreiz atlikts, jo kā jau vienmēr, nekas nebija kārtībā," dēls vedināja vēl. "Visādi caurumi un tārpi!" Nē, caurumus mums nevajag, ja nu vienīgi žogā, bet tārpi gan izklausās sasodīti kārdinoši. Erberdīne un Kuzāra jau bija atnākušas pie mums un pavisam rātni stāvēja maliņā un klausījās.
"Un pirms nedēļas tas tomēr notika. Es jau pasūtīju sev kopiju. Šodien man atnāca paziņojums no pasta, ka paka ir pienākusi," viņš runāja, vēl joprojām nenosaukdams to Kaut Ko vārdā. Mēs bijām satrauktas, viņa sarunu biedrs apmulsis. Klibā Anna sāka žagoties. Nabadzīte!
"Nu, Windows Vista, taču!" dēls beidzot atbildēja. Mūsu acis iepletās pavisam lielas. Kas tā par Vistu? Nu, vista ta’ vista, bet kāpēc tāda? Un kāpēc jāsūta pa pastu?
"Un tam par godu es uzlūdzu tevi, Kažu un Jaņķeli uz vakariņām. Sarunāju, ka mutere uztaisīs vistu stilbiņus! Tās divas mellās esot tieši kā reiz!" viņš atteica un pagriezies norādīja uz Erberdīni un Kuzāru. Arī mēs atskatījāmies.
Abas melnules stāvēja stīvas kā mieti, acīm lielām kā pogas. Kuzāra norija kādu aizķērušos graudu. Abas tagad stāvēja, nespēdamas pakustēties un sagremot sacīto. Laikam jau Intelekts nelīdzēja!
***
Tagad mēs atkal esam deviņas un Leonards. Paldies Windows Vista! Katram melnam un nejaukam mākonim ir sava zelta maliņa! Hehe!